Grēksūdze (privātbikts)
Tīrība
Neviens
nevar palikt tīrs, ja tam nākas brist pa dubļiem. Lai cik uzmanīgi mēs
laiposim, netīri būsim tik un tā. Pārnestā nozīmē, mēs katrs esam tādi
pasaules dubļu bridēji. Mēs ātri tiekam psiholoģiski, morāli un garīgi
notašķīti, un diemžēl, arī paši gribot vai negribot notraipām citus.
Tāpēc mēs te gana labi varam saprast Pāvila sacīto pašam par sevi: „Es
zinu, ka manī, tas ir, manā dabīgajā miesā, nemīt nekas labs. Labu
gribēt man ir dots, bet labu darīt ne” (Rom 7:18). No visām pusēm, no
ārienes un pats ļaunākais - arī no iekšienes! - mums uzmācas, vilina,
kārdina, mudina, uzbrūk, čukst utt. visādas nelāgas, aplamas, absurdas,
riebīgas domas un iedvesmas. Tām pakļaujoties, itin ātri varam nonākt
stāvoklī, kad izmisīgi jājautā sev: „Kādēļ es tā sacīju, kāpēc es tā
darīju? Kaut tas tā nebūtu noticis! Vai ir iespējams ko labot?” Mūsu
ikdienas dzīves pieredze saka, ka parasti labot var ļoti maz, ka
neiespējami bijušo padarīt par nebijušu. Izlietu ūdeni nesasmelsi. Tagad
nāksies dzīvot ar padarītā kauna un vainas apziņu. Jo smagāks
notikušais, jo ilgāk mūs vajās atmiņas par notikušo, sirds sāpes un
nožēla.
Iekšējās grūtības
Var
mēģināt ar to tikt galā, izspiežot bijušo kādā apziņas nostūrī, censties
par to nedomāt, aizņemt sevi ar ko citu. Bet jebkurš pakaramais reiz
lūst no pārslodzes, kur nu vēl sirdsapziņa. Un izlikšanās sev, ka nekas
nav bijis, palīdz tikai uz neilgu laiku, tas ir iluzori. Ir bezmiega
naktis un brīži dienā, kad atmiņas atdzīvojas. Var apcietināt savu sirdi
un kļūt par ciniķi. Viens otrs tā arī dara, bet cilvēki sāk no tādiem
vairīties.Var mēģināt sevi attaisnot ar ierastajiem: „Visi citi arī tā
dara vai darītu manā vietā,” „tādi bija apstākļi” u.tml., bet mēs paši
apzināmies, cik tas ir naivi un bērnišķīgi. Var mēģināt atbrīvoties no
sloga, „izkratot” savu sirdi kādam citam. Un ko viņš mums pateiks? Vai
parasto: „Dzīve ir dzīve, dzīvo vien kaut kā tālāk”? Pēc īsa
psiholoģiska atvieglojuma, drīz konstatējam, ka to pašu pārstāstam vēl
un vēl citiem cilvēkiem, jo īstu dvēseles mieru, savu sirdi izkratot,
tomēr neesam ieguvuši. Patiesībā sakot, stāvoklis nu ir kļuvis vēl
nelāgāks, jo savus dvēseles netīrumus nu esam izlējuši pār citiem, bet
katram taču savu problēmu pietiek atliku likām, nu vēl mūsējās ir klāt.
Arī psihoanalītiķa apmeklējums nepalīdzēs pret vainas apziņu. Paši
psihologi saka, ka „psihoanalīze nenovērš vainu, bet nobīda to.” Vainas
apziņa un kauns grauž sirdsapziņu, saēd to kā skābe un rūsa,
pakāpeniski, bet nenovēršami.
Ko darīt?...
Kristīgai
baznīcai ir gadsimtiem ilga pieredze cilvēka dvēseles kopšanā. Tas ir
mantojums, kurā vērts ielūkoties. Kas zina, varbūt arī es no tās varu
gūt sev ko derīgu, lai īstenotu savu dabisko un normālo vēlmi pēc
dvēseles tīrības, gara higiēnas? Ko tad piedāvā ticības gudrība? Tiešu
un godīgu sastapšanos ar Dieva patiesību un Viņa mīlestību. Pirmā ir
izteikta tajos desmit likumos, kurus Viņš paredzējis cilvēku dzīvei, tos
sauc par baušļiem. Otrā ir iemiesota Viņa Dēlā Kristū, Kurš ir nācis
mūs izglābt.
Sirdsapziņas stāvoklis
Ja
pārlūkojam savu sirdsapziņu - proti, savas domas, vārdus un darbus šo
desmit Dieva prasību gaismā, tad nāksies atzīt, ka mēs neesam varējuši
izpildīt nevienu (!). Mēs esam grēkojuši pret katru no tiem - vairāk vai
mazāk, slēptāk vai atklātāk. Mēs katrs esam staigājošs grēku katalogs.
Nav nozīmes spēlēt paslēpes ar sevi un Dievu. Mēs esam vainīgi. Mēs esam
grēcinieki. Mūsu sirdsapziņai ir pietiekošs pamats bīties Dievu. Kā
nekā, Dievs nemīl grēku, to Viņš ir skaidri sacījis.
Dievs kā Tēvs
Vai Dievs
būtu kāds debesu grāmatvedis, kurš kā nejūtīgs psihorobots reģistrētu
visus mūsu pārkāpumus, trūkumus un nodarījumus? Svētie Raksti mums
liecina par Dievu kā gādīgu un mīlošu Tēvu, kurš ne tikai dzīvo līdzi
mūsu priekiem un bēdām, bet arī vada un virza mūsu dzīvi tā, lai tā būtu
godprātīga un jēgpilna, un lai tās galā mēs iegūtu arī mūžīgo dzīvību.
Viņš kā jebkurš tēvs vēlas redzēt savus bērnus staigājam krietnus ceļus.
Dievs mums devis ne tikai sirdsapziņu, kas kā Viņa balss mūsos gana
reālistiski uzrāda mūsu dvēseles stāvokli, bet ir arī solījis sniegt tai
mieru grēku piedošanā. Dievs nealkst mūs sodīt. Gluži pretēji, Dievs
priecājas par katru, kurš atradis ceļu pie Viņa. (Ec 33:11)
Dieva rīcība
Dievs
uzlūko mūsu sirdi, kas izsūdz, nožēlo un negrib vairs dzīvot pārkāpumos
un grēkos. Dievs mūsu nodarīto tad vairs neuzskata par grēku, vēl vairāk
- Viņš mūs iekšēji attīra un dziedina no grēka izraisītajām bēdām un
sāpēm. Viņš pārrauj grēka saites, atbrīvojot mūs no tā varas. Dievs
saka: „Tev ir piedots!” Un Kristus nopelna dēļ Dieva Vārds dara to, ko
tas saka.
Dvēseles dziedināšana
Tas ir
mierinājums, iepriecinājums un liels atvieglojums. Tā ir prieka vēsts
mūsu dvēselei. Kā Luters saka: „Kur grēku piedošana, tur arī dzīvība un
svētlaime.” Grēksūdze (bikts) faktiski ir garīgā ārstniecība, sava veida
dvēseles „medicīna,” jo te vistiešāk cilvēks saduras gan ar savu grēku,
ierauga un apjēdz tā sekas un sastop Dievu, kurš grib un var palīdzēt.
Te nav nekādu pastarpinājumu, un nekas nenovērš uzmanību no svarīgākā
manā dzīvē - sirdsmiera atgūšanas.
Grēksūdzes veidi un norise
Grēksūdze
var būt vairāku veidu - sirds bikts, kad mēs katrs atsevišķi Dievam
lūdzam piedošanu par saviem grēkiem savā sirds „kambarī.” Ir arī
vispārējā bikts katra dievkalpojuma sākumā, kur visa draudze kopīgi lūdz
grēksūdzes lūgšanu un saņem mācītāja pasludināto Dieva piedošanu.
Īpašos gadījumos, kad jānovērš publiski nodarījumi draudzes vidū, var
lietot arī indivīda grēksūdzi draudzes priekšā. Kristieši lūdz piedošanu
un sūdz grēkus arī viens otram. Ja kādu iemeslu dēļ cilvēks iepriekš
minētājos grēksūdzes veidos nevar rast mierinājumu, ir vēl arī privātās
bikts iespēja, kad grēki tiek izsūdzēti Dievam mācītāja, bikstēva
klātbūtnē. Viņš palīdz sagatavoties grēksūdzei, palīdzot saprast, kā
atšķirams grēks (kas jāizsūdz) no dzīves sarežģījumiem (kas nav jāsūdz),
un izstāsta šīs grēksūdzes praktisko norisi. Viņš iedrošina biktsbērnu,
apliecinot, ka viņu attiecības no tā necietīs; gluži otrādi, katra
pieņemta grēksūdze tikai palielina biktstēva cieņu pret savu biktsbērnu.
Privātā grēksūdze
Šis
grēksūdzes veids pamatoti tiek atzīts par dvēselei visrosinošāko un
produktīvāko, jo tā skar cilvēka garīgo dzīvi visplašāk un visdziļāk. Tā
nav Dieva labestības un labvēlības ļaunprātīga izmantošana, spekulēšana
ar Viņa žēlastību. Patiesa grēksūdze izslēdz kā pašpiekrāpšanos, tā arī
Dieva mānīšanu. Tā nav mana ego „viena aktiera teātris” vai paslēpju
spēlēšana sirdsapziņas un Dieva priekšā. Te mēs beidzot varam būt godīgi
līdz galam. Dievs ir dvēseles ārsts, kuram mūsu pašu garīgās
labklājības labad ir tiesības redzēt un zināt visu, lai varētu vērst
aplamo mūsos par labu un dziedināt.
Grēksūdze
nav arī sevis atvainošana, pašattaisnošanās, izlocīšanās, vainu noveļot
uz citiem, uz apstākļiem vai pat uz Dievu. Grēksūdze nozīmē godīgi un
tieši atzīt: „Es esmu vainīgs pie tā un tā”; konkrētie grēki ir saucami
vārdā. Grēks vēlas palikt anonīms, lai tā varētu saglabāt savu varu pār
mums. Grēksūdzē, nosaukts vārdā, tas zaudē savu ietekmi uz cilvēku.
Dievišķās gaismas klātbūtnē nav vietas grēka tumsai.
Piedots!
Grēksūdze
nav sevis tīša šaustīšana, tīksmināšanās par savām ciešanām, lielīšanās
ar saviem grēkiem, dvēseles netīrumiem vai arī iestigšana sevis
žēlošanā. Tā ir garīgi-lietišķs skats uz sevi: „Jā, es esmu grēcinieks,
bet Kristus dēļ man tiek piedots.” Aiz pārprastas dievbijības vai
pārliecīgas paškritikas nav jāizdomā neesoši grēki, bet esošie nav
jāslēpj aiz kautrības maskas. Nav nepieciešams arī uzskaitīt visus
vissīkākos pārkāpumus, lai nekristu pašvajāšanas mānijā, svarīgi ir
uzskaitīt tikai tos, kas nospiež sirdi. Nav svarīgi par katru cenu
izspiest no sevis nožēlas asaras, vai kādas īpašas emocijas, jo
piedošana nav atkarīga no mums, bet no Dieva. (Jes 53, 5) Dieva
labestības un mīlestības priekšā izzūd arī mūsu bezcerība. Meklējot savu
grēku piedošanu, mēs to saņemam, lai arī cik liels nebūtu mūsu grēks.
(Jes 1, 18)
Grēksūdze
ir iekšēja atsacīšanās no tā nelāgā vai pat ļaunā, kas noticis domās,
vārdos, darbos vai nolaidības dēļ, un negribēšana, ka ar to jelkad būtu
vēl kas kopīgs. Dieva sacītais: „Piedots!” ir beidzamais un izšķirošais
vārds, nekādām vēlākām nejaušām emocijām vai šaubām nav vairs varas pār
mani. Dievs var pat izdzēst manu emocionālo atmiņu tā, ka manu jūtu
pasaule pie tā vairs nav pieķērusies.
Biktspadoms un konfidencialitāte
Vajadzības
gadījumā biktstēvs var sniegt kādu biktspadomu, kā pēc piedošanas
saņemšanas dzīvot tālāk, lai neiekristu vecajos grēkos, kas uz kādu
laiku var palikt personiskā „riska zona”, un kā pēc iespējas labot
nodarīto. Tas nepieciešams tālab, ka grēksūdze ir attiecību sakārtošana
ar Dievu; tās jāsaved kārtībā arī ar to, kuram esam nodarījuši pāri. Uz
grēku sūdzētāja vārdos skaidri izteiktās un paustās nožēlas,
apliecinātās ticības un apņemšanās atgriezties pamata biktstēvs
pasludina viņam Dieva vārdā grēku piedošanu. Biktstēvs lūdz par viņu,
svētī, pateicas par uzticību un apliecina, ka runātais paliek starp
viņiem trim - debesu Tēvu, kurš ir uzklausījis un mīlestībā piedevis,
biktstēvu, kurš ir iedrošinājis un vadījis cauri biktij, palīdzējis ar
padomu un pasludinājis piedošanu, un no dvēseles smaguma atbrīvoto grēku
sūdzētāju.
Brīvs un laimīgs
Ne velti
Sv. Augustīns reiz sacīja, ka cilvēka dvēsele tik ilgi nav mierīga,
kamēr tā neatrod mieru Dievā. To varētu papildināt, sakot, ka runa ir
par cilvēku, kam viņa grēki ir tikuši piedoti, un tāpēc viņš var būt
brīvs un laimīgs.
Autors: Dr. Guntis Kalme
Par grēksūdzi Sv. Rakstos var lasīt: Ps 51; Ps 32, 51, 130; Jēk 5, 14; Jņ 8, 31-32; Mt 18, 18-20; Jņ 20, 22-23 u.c.
Vairāk par grēksūdzes izpratni luteriskajā baznīcā var lasīt: Vienprātības grāmata. Liber Concordiae. Luterāņu ticības apliecības, R., AI, 2001, sk. indeksu.
[1] Piem., Paul Tournier, Guilt and Grace, (New York: Harper and Row, 1962), 129.
[2] Mazais katehisms, VI, 5-6.
[3] Mācītājs, piemēram, var iedot t.s. „biktspoguli”, kas ir personisku jautājumu formā izvērsts iespējamo grēku saraksts.
(Sagatavots no LELB materiāliem; pēc Valmieras Svētā Sīmaņa draudzes mājaslapas www.simanadraudze.lv parauga)
|
