Ticība nāk no sludināšanas un sludināšana no mūsu Kunga un Pestītāja Jēzus Kristus pavēles. Luteriskā baznīca jau no paša iesākuma ir stingri turējusies pie pārliecības, ka cilvēks nevar savādāk nākt pie ticības, kā vien caur ārējo Dieva vārdu. Dievs ar cilvēku nav vēlējies savādāk komunicēt. Tas, ko Viņš ir atstājis, savu atklāsmi, ir tas instruments, ar kura palīdzību cilvēkā tiek radīta ticība.

Luteriskā baznīca, sludināšanā īpašu uzmanību vērš uz divu mācību pareizu izšķiršanu. Viss Svēto Rakstu saturs sastāv no divām fundamentālām mācībām: bauslības un Evaņģēlija. Ja šīs abas Svēto Rakstu daļas tiek pareizi izšķirtas un lietotas, tad patiešām Dieva vārds kļūst mums par īstu gaismu. Ja turpretī abas šīs mācības tiek pastāvīgi jauktas, tad Bībelē noteiktais pestīšanas ceļš tiek padarīts pilnīgi neskaidrs. Ikviens konfesionāls luterānis turas pie pārliecības, ka “bauslības un Evaņģēlija izšķiršana ir īpaša, brīnišķīga gaisma, kas kalpo, lai Dieva vārds tiktu pareizi izšķirts un svēto praviešu un apustuļu Raksti tiktu patiesi izskaidroti un izprasti, mums īpaši uzticīgi nepieciešams gādāt, lai šīs divas mācības netiktu sajauktas vai arī – no Evaņģēlija izveidota bauslība, tādejādi aptumšojot Kristus nopelnu un laupot noskumušajām sirdsapziņām mierinājumu, kas tām ir dots svētajā Evaņģēlijā, - kad tas šķīsti un skaidri top sludināts un ar kuru tās spēj pastāvēt vissmagākajos kārdinājumos pret bauslības draudiem.”[1]

Šī nelielā raksta mērķis būs apskatīt, kāda ir pareizā bauslības nozīme, saturs, kā arī iedarbība. Un par pamatu šī jautājuma iztirzāšanai tiks ņemta viena Jaunās Derības grāmata: apustuļa Pāvila vēstule romiešiem. Vēstule, kurā ir visskaidrāk un visizvērstāk izklāstīta visa kristīgā mācība. Kā to arī reiz apliecināja mūs baznīctēvs Mārtiņš Luters sava priekšvārdā šim apustuļa Pāvila vēstījumam Romas draudzei: “Šī vēstule patiesi ir Jaunās Derības galvenā daļa, visskaidrākais Evaņģēlijs, kas noteikti būtu pelnījis, lai katrs kristīgs cilvēks to ne vien zinātu no galvas vārdu pa vārdam, bet ik dienu lasītu un lietotu kā dvēseles dienišķo maizi. To nav iespējams pārlasīt pārāk bieži vai zināt pārāk labi. Jo vairāk šie vārdi tiek lasīti un pārdomāti, jo skaistāki un tīkamāki tie kļūst.”[2]  Un tieši šī arī ir tā no visām apustuļu vēstulēm, kura mums sniedz visplašāko informāciju par vienu no fundamentālajām kristīgās mācības daļām, proti, par bauslību. 

Bauslības pasludināšanas nozīme apustuļa Pāvila sludināšanā

Vēstulē par konkrēto jautājumu mēs atrodam ļoti plašu materiālu, ko varēsim izmantot, lai varētu izdarīt pēc iespējas konstruktīvākus secinājumus.

Runājot par apustuļa Pāvila sludināšanu, aplūkojot viņa vēstules, mēs bieži vien varam redzēt šajos rakstu darbos ko kopīgu. Un izvērtējot šo kopīgo varam droši secināt, ka apustulis lieto zināmu kerigmātisko shēmu. Ja šo apzīmējumu skatām pilnīgākā izvērsumā, tas luteriskajā teoloģijā (jau iesākot ar pašu Luteru) ir parasts to saistīt ar Pāvila vēstuli romiešiem, kurā šī shēma ir visizvērstākā un visreljefākā. Tajā izcelti šādi secīgi elementi: 1.-4. nodaļas mums atklāj Dieva taisno tiesu pār visu cilvēku bezdievību, 5.-11. nodaļās Pāvils runā par jauno dzīvi, kura mums ir paša Dieva sagādāta no taisnošanas un salīdzināšanas caur Jēzu Kristu, kā arī Dieva taisnības ekspozīcija vēsturē un neticīgajā Israēlā.  Savukārt 12.-15. nodaļās apustulis stāsta par atjaunotā cilvēka dzīvi ticībā kā draudzē tā arī apkārtējā pasaulē.

Šo shēmas izvērsumu varētu vienkāršotā veidā aizstāt ar kopējo Pāvila teoloģijas pamatshēmu:

• Dieva dusmas un sods par pasaules bezdievību;

• Dieva sniegtā Pestīšana Viņa Dēlā;

• svētdzīve.

Kaut arī burtiskā veidā iepriekšminētā shēma nav uzreiz pamanāma visās Pāvila vēstulēs draudzēm, pēc savas dziļākās būtības tā tomēr ir raksturīga visām viņa vēstulēm. Vēstules romiešiem shēmu varētu saukt par klasisku un primāru arī tāpēc, ka tā ir brīva no tiem akcentiem, kurus pārējām vēstulēm uzliek šo vēstuļu apoloģētiskie motīvi, proti, tajās pamatshēmu būtiski modulē apustuļa vēršanās pret konkrētām herēzēm Kristoloģijā, attaisnošanas mācībā, mācībā par svētdzīvi, sakramentiem u.c.[3]

Apskatot šo apustuļa sludināšanas shēmu mēs varam redzēt, ka bauslības pasludinājums viedo vienu no šīm trijām galvenajām daļām – pirmo. Pāvils savu sludināšanu sāk tieši ar šo Dieva svētuma un cilvēka grēcīguma spilgtu salīdzināšanu. Cilvēks ir pilnīgi grēcīgs, tāds viņš piedzimst no mātes miesām. Šajā cilvēka grēcīgumā nav nekādu izņēmumu. Tas ir skāris pilnīgi visus. Tos, kam Dieva griba ir skaidri pasludināta, kā arī tos kam viņa ir ierakstīta jau sirdīs kopš dzimšanas. Grēks ir tas vienojošais elements, kurā pilnīgi visi cilvēki ir pilnīgi vienādi.

Pāvils sāk ar bauslību un savā ziņā tā par sevi atgādina visas sludināšanas laikā. Lai cilvēks patiesi varētu saņemt Dieva piedošanu, tam no sākuma ir jāaptver savs grēcīgums, tam ir jāatskārst savs patiesais stāvoklis iepretī Taisnajam un Svētajam Dievam. Skarbā patiesība, ka tas pats ar saviem spēkiem nespēj būt pietiekami svēts un tīrs Dieva priekšā. Lai Dieva žēlastība paliktu žēlastība, tas ir nepelnīta Dieva mīlestība pret grēcinieku, mums ir jāzina, jāatceras un jātic, ka mūsos pašos nav nekā tāda, dēļ kā mēs varētu būt pieņemami Dievam. Tieši šī iemesla dēļ, pareizs bauslības pasludinājums ir ļoti nozīmīgs katras dvēseles ceļā uz Mūžīgo dzīvību.

Svēto Rakstu vietas, kuras mēs attiecinām uz konkrēto tēmu

2.nodaļa:

Kas bez bauslības grēkojuši, bez bauslības ies bojā, bet, kas grēkojuši, pazīdami bauslību, pēc tās tiks tiesāti.. Jo nevis bauslības klausītāji ir taisnoti Dieva priekšā, bet bauslības darītāji tiks atzīti par taisnotiem. Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno, - tai dienā, kad Dievs caur Jēzu Kristu spriedīs tiesu par to, kas cilvēkos apslēpts, pēc mana evaņģēlija. Labi, tu sauc sevi par jūdu, lepojies ar Dievu un paļaujies uz bauslību. Tu zini Viņa gribu un, būdams bauslībā mācīts, proti atšķirt svarīgo no nesvarīgā; tu apzinies esam aklo ceļvedis, gaisma tiem, kas ir tumsībā ,audzinātājs tādiem, kas nekā nezina, skolotājs nepieaugušiem, tāds, kam bauslībā dots atziņas un patiesības paraugs, citus tu māci - un pats sevi nemāci? Sludinādams, ka nebūs zagt, tu pats zodz? Sacīdams, ka nebūs pārkāpt laulību, pats to pārkāp? Ar riebumu novērzdamies no elkiem, aplaupi viņu tempļus? Tu lepojies ar bauslību, bet pats pulgo Dievu, bauslību pārkāpdams. Kā rakstīts: jūsu dēļ Dieva Vārds tiek zaimots citu tautu starpā! Apgraizīšanai ir nozīme, ja tu pildi bauslību. Bet, ja tu esi bauslības pārkāpējs, tava apgraizīšana kļuvusi par neapgraizīšanu. Un tālāk - ja neapgraizītie pilda bauslības prasības, vai viņu neapgraizīšana netiks pielīdzināta apgraizīšanai? Tad tie, kas pēc dabas ir neapgraizīti un pilda bauslību, spriedīs tiesu pār tevi, kas ar savu bauslības burtu un apgraizīšanu esi bauslības pārkāpējs.(Rom.2:12-27)          

3.nodaļa:

Bet mēs zinām, ka viss bauslībā teiktais teikts tiem, kas stāv zem bauslības; tā visiem aizdarīta mute, un visa pasaule vainīga Dieva priekšā. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu. Bet tagad neatkarīgi no bauslības atklājusies Dieva taisnība, ko jau apliecina bauslība un pravieši.(Rom.3:19-21)

Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.(Rom.3:28)

4.nodaļa:

Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts. Jo bauslībai seko dusmība. Bet, kur nav bauslības, tur nav arī pārkāpuma. Tādēļ no ticības, lai pamatā būtu Dieva žēlastība, lai apsolījums būtu drošs visiem pēcnācējiem, ne vien tiem, kas pakļauti bauslībai, bet arī tiem, kas seko Ābrahāma ticībai.(Rom.4:14-16)

5.nodaļa:

 ...jo arī līdz bauslībai pasaulē bija grēks, bet grēku nepielīdzina, ja nav bauslības,.(Rom.5:13)

Bet bauslība ienākusi starpā, lai pārkāpums vairotos; bet, kur vairojies grēks, tur pārpārim vairojusies žēlastība, lai, tāpat kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē, turpmāk valdītu žēlastība caur taisnību uz mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.(Rom.5:20-21)

6.nodaļa:

Tad grēks vairs nebūs jūsu kungs; jo jūs neesat padoti bauslībai, bet žēlastībai. Ko nu tālāk? Vai lai grēkojam, tāpēc ka neesam padoti bauslībai, bet žēlastībai? Nekādā ziņā ne! (Rom.6:14-15)

7.nodaļa:

Jūs jau zināt, brāļi, es jau runāju uz tādiem, kas pazīst bauslību, - ka bauslībai pār cilvēku ir noteikšana vienīgi tik ilgi, kamēr tas ir dzīvs. Piemēram, precēta sieva pēc bauslības saistīta ar vīru, kamēr tas dzīvs, bet, kad vīrs mirst, viņa kļūst brīva no bauslības, kas viņu saista pie vīra. Tātad, ja tā, vīram dzīvam esot, nodosies citam vīram, viņu sauks par laulības pārkāpēju; bet, ja vīrs ir miris, viņa ir brīva no bauslības saistībām, un viņa, piederēdama citam vīram, nav vairs laulības pārkāpēja .Tāpat arī jūs, mani brāļi, līdz ar miesīgo Kristu esat nonāvēti bauslībai un piederat citam, Tam, kas uzmodināts no mirušiem. Tāpēc nesīsim augļus Dievam! Jo, kamēr mēs dzīvojām miesā, bauslības modinātās grēcīgās kaisles spēcīgi darbojās mūsu locekļos, tā ka mēs nesam augļus nāvei. Tagad turpretim bauslība zaudējusi savu spēku pār mums, jo mēs viņai, kas mūs saistīja, esam miruši, tā ka nu varam kalpot jaunā garā un nevis pēc vecā burta. Kas nu no tā izriet? Vai pati bauslība ir grēks? Nekādā ziņā ne! Bet to gan varu teikt: es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs .Es kādreiz dzīvoju bez bauslības, bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru.(Rom.7:1-9)

Tātad bauslība kā tāda ir svēta un bauslis kā tāds - svēts, taisns un labs. Vai tad labais man varēja atnest nāvi? Protams, ka ne! To ir darījis grēks. Tas, lai atklāti parādītos kā grēks, izlietodams labo par līdzekli, man ir nesis nāvi, lai, darbojoties bauslim, kļūtu pārpārim grēcīgs. Mēs zinām, ka bauslība ir garīga, bet es esmu miesīgs, pārdots grēka varā. Jo es pats nesaprotu, ko daru; jo nevis to, ko gribu, es daru, bet, ko ienīstu, to es daru. Bet, ja es to daru, ko negribu, es piebalsoju bauslībai un atzīstu, ka tā ir laba. (Rom.7:12-16)

Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.(Rom.7:22-23)

8.nodaļa:

Jo dzīvības Gara bauslība Kristū Jēzū tevi ir atsvabinājusi no grēka un nāves bauslības. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam. Jo miesas cilvēki tiecas pēc miesas lietām, bet Gara cilvēki pēc Gara lietām. Miesas tieksme ved nāvē, bet Gara tieksme - uz dzīvību un mieru. Jo miesas tieksme ir naidā ar Dievu: tā neklausa Dieva bauslībai, jo tā to nespēj.(Rom.8:2-7)

10.nodaļa:

Jo bauslības gals ir Kristus; Viņā iegūst taisnību ikviens, kas tic. Jo Mozus raksta par to taisnību, kas no bauslības: ikviens, kas to būs piepildījis, ar to iegūs dzīvību.(Rom.10:4-5)

13.nodaļa:

Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība.(Rom.13:10)

Sīkāka doto Rakstu vietu analīze.

2:12-27. Šī teksta daļa mums pavēsta to, ka pilnīgi visi cilvēki ir vienlīdz pakļauti taisnajai Dieva tiesai. Šeit nav iespējami nekādi izņēmumi. Cilvēks nevar pateikt, ka viņš nav bauslību dzirdējis:  Jo, ja pagāni, kam bauslības nav, sekodami savai dabai, izpilda bauslību, tad viņi, būdami bez bauslības, paši sev ir bauslība. Jo ar to viņi pierāda, ka bauslība ierakstīta viņu sirdīs. To pašu apliecina viņu sirdsapziņa un viņu domu spriedumi, kas cits citu vai nu apsūdz, vai attaisno,.(Rom.2:14-15) Cilvēkam ir labi zināms tas, ko bauslība viņa pieprasa. Šajās zināšanās arī nav izņēmumu. Jūdiem bauslība ir rakstīta, savukārt pagāniem tā ir dotā viņu sirdīs un sirdsapziņā. Līdz ar to Dieva tiesa notiks pār pagāniem tieši tāpat kā pār jūdiem. Šajās rindās Pāvils ļoti spilgti atklāj bauslības universālo un, ja tā varētu teikt, internacionālo raksturu. Tāpat apustulis norāda to, ka šeit nebūt nav izšķiroša kāda etniska piederība vai apgraizīšana kā ārējās derības zīme, ar kuru tik ļoti lepojās jūdi. Nē. Izšķirošais Dieva tiesā būs bauslības pildīšana vai nepildīšana. Tās pašas bauslības, kura ir vienlīdz zināma kā jūdiem tā pagāniem.

3:19-21;28. Šie trešās nodaļas panti mums atklāj to, ar kādu mērķi bauslība cilvēkam ir dota.

Taisnošanas būtība ir tāda, ka Dievs paliek uzticīgs savai derībai arī pēc tam, kad cilvēki ar savu nepaklausību un neuzticību to ir lauzuši. Pēc bauslības mērauklas katrs cilvēks ir grēcinieks un ir pelnījis nāvi.[4] Bauslība ir tas spogulis, kurā cilvēks var apskatīt savu patieso seju. Viņš ir grēcinieks, kurš par tādu ir kļuvis tāpēc, ka ir atkāpies no Dieva, atkritis no Viņa, apšaubījis Dieva kā Visuvaldītāja autoritāti.

Dieva bauslība ir pasludinājums, kurš cilvēku sagatavo piedošanas saņemšanai. Jo ar bauslības darbiem neviens cilvēks nevar kļūt taisnots Viņa priekšā. Jo bauslība dod - grēka atziņu.(Rom.3:20) Bauslība ir dievišķs pasludinājums, kas cilvēku ved tuvāk Dievam, bet tomēr tas nav pasludinājums, kurš izlīdzina cilvēka attiecības ar Dievu.

Bauslības pielietojums ir pilnībā pretstatīts Evaņģēlija pielietojumam. Bauslība uzrāda mūsu grēku, Evaņģēlijs turpretī atklāj mums mūsu Pestītāju. Bauslība mums pasludina Dieva tiesu, Evaņģēlijs mūsu attaisnošanu.

    Jo mēs spriežam, ka cilvēks tiek taisnots ticībā, neatkarīgi no bauslības darbiem.(Rom.3:28)  Dievs paliek cilvēkam uzticīgs, cilvēka neuzticība nespēj atcelt Dieva uzticību. Ticība pirmām kārtām un pašos pamatos ir Dieva uzticība savai derībai, kuru viņš saglabā arī cilvēku neuzticībā, upurēdams savu Dēlu. Tādēļ ticība un ticēt pašos pamatos ir tas, ko Dievs dara Kristū un ko mēs, cilvēki, saņemam.[5]  Dieva taisnība atklājas cilvēka glābšanā, kurā atklājas arī Dieva uzticība cilvēkam. Bet tam visam pa vidu stāv Dieva bauslība jeb cilvēka lauztā derība, kura tam atgādina par piedošanas nepieciešamību, kā arī atgādina grēciniekam to, ka tam ir vajadzīgs Pestītājs, aizstāvis taisnās Dieva tiesas priekšā. Bauslībai, kurā pastāv derība starp Dievu un cilvēkiem, ir, no vienas puses, funkcija atklāt grēku, no otras puses tā satur jau norādi uz nākošo Pestītāju. Tādēļ tā nekādā ziņā netiek atcelta, bet gan Kristus izpildīta.[6]

4:14-16 Arī šajos pantos apustulis atklāj bauslības vietu cilvēka glābšanā. Cilvēks tiek taisnots ticībā Dieva piedošanai, tāpēc pašai attaisnošanai nav nekā kopīga ar bauslību. Jo, ja bauslības kalpi ir tie, kas manto, tad mūsu ticība zaudē savu saturu, un apsolījums paliek nepildīts.(Rom.4:14) Tur, kur savu pārsvaru sāk ņemt bauslības taisnība, tur ticības taisnība zaudē savu nozīmi. Ja cilvēks tiek attaisnots caur paklausību bauslībai, tad ticība viņam nav nepieciešama. Vēstulē galatiešiem īpaši spilgti to Pāvils ir atklājis. Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši (Gal.5:4)

5: 13, 20-21  Grēku jeb pārkampumu var konstatēt tikai tādā gadījumā, ja ir bauslis kurš uzrāda šo pārkāpumu. Ja šāda likuma nav, tad arī pats pārkāpums paliek neredzams. Bauslības mērķis ir darīt grēku dzīvu, redzamu.

6:14-15 Sestā nodaļa uz mums runā par Kristības būtību. Šī nodaļa mums atklāj to, ka caur Kristību cilvēka dzīvē ienāk jauna realitāte. Kristībā notiek zināma varas maiņa, kurai cilvēks turpmāk būs padots. Līdz ar savu attaisnošanu cilvēks vairs nav padots bauslības taisnībai, bet gan piedošanai. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka līdz ar to cilvēks iegūtu pilnīgu brīvību no bauslības. Šie panti ir arī sava veida pieteikums nākamajai lielajai tēmai – par bauslības un žēlastības vienlaicīgo klātbūtni katra cilvēka dzīvē.

7:1-9, 12-16, 22-23 Šī nodaļa un konkrētie panti mums ļoti spilgti atklāj kādu realitāti, kura pavadīs katru cilvēku visu viņa dzīvi: nemitīga iekšēja cīņa starp grēcīgo miesu un atjaunoto cilvēku Svētajā Garā. Katrā kristīgajā cilvēkā parādās ļoti smaga pretruna starp grēcīgo miesu un Dieva Garu, starp jauno un veco cilvēku.

Tad nu šādu bauslību es atrodu, ka, gribot darīt labu, man iznāk ļaunais. Mans iekšējais cilvēks ar prieku piekrīt Dieva bauslībai. Bet savos locekļos es manu citu bauslību, kas karo ar mana prāta bauslību un padara mani par grēka bauslības gūstekni, kas ir manos locekļos.(Rom.7:22-23) Miesas un Gara pretstats nosaka arī dzīvošanu pēc Kristības (simul justus et peccator – vienlaicīgi taisns un gēcinieks), un tas parādās iekšējā konfliktā starp gribēšanu un darīšanu, starp svēto Dieva bauslību un citu bauslību manos locekļos. No šī konflikta izaug žēlošanās ar lūgumu izglābt un reizē pateicība par izglābšanu Jēzū Kristū.[7]

8:2-7 Astotajā nodaļā šis dziļais konflikts tiek atrisināts. Jo, ko bauslība nespēja, nevarīga būdama mūsu miesas dēļ, to ir darījis Dievs: sūtīdams Savu paša Dēlu grēcīgās miesas veidā un grēka dēļ, Viņš grēku, kas bija miesā, pazudinājis uz nāvi, lai bauslības taisnība tiktu piepildīta mūsos, kas nedzīvojam vairs miesai, bet Garam.(8:3-4) Līdz ar attaisnošanu cilvēka stāvoklis Dieva tiesā tiek izmainīts. Nav tā, ka cilvēks taptu svēts un bezvainīgs. Cilvēks joprojām arī pēc Kristības ir un paliek grēcinieks. Tikai tagad caur attaisnošanu šis grēks viņam netiek tiesā pieskaitīts, bet gan Kristus dēļ viņš tiek attaisnots. Kristīgo cilvēku situācija šajā pasaulē ir šāda: tie dzīvo savā grēcīgajā miesā un šajā neatpestītajā pasaulē, bet turpretī tie jau ir saņēmuši Gara dāvanu un gaida uz Dieva apsolījumu piepildīšanos.

10:4-5 Devītajā un desmitajā nodaļā Pāvils runā par Israēla tautu, caur kuru Dieva plāns ir realizējies šajā pasaulē. Īpašu uzmanību apustulis velta savas tautas brāļu neticībai. Israēla tauta bija tā, caur kuru Dievs atklājās pasaulei. Israēla tauta bija tā, kurai piederēja tēvi un pasolījumi. Israēla tauta bija tā, kurai tika dota dievišķā bauslība Sīnaja kalnā. Bet tomēr neskatoties uz to visu tie atkrita no sava Dieva un Viņa piedāvātās žēlastības. Un atkrita tādēļ, ka tie savu taisnību bija cēluši augstāk par Dieva taisnību. Savas taisnības izcelšana ir līdzvērtīga atkrišanai no Dieva, jo, kur Dieva taisnība netiek godāta, tur vienmēr liels pagodinājums tiek piešķirts cilvēka taisnībai.

Bauslības gals ir Kristus, kurš ir tās piepildījums. Un līdz ar to, kas ir noticis Kristū, tas ar Viņa vārda sludināšanu visā pasaulē tiek dots cilvēku sirdīs. Ar Viņa Vārda piesaukšanu un atsaukšanos uz Viņu cilvēki tiek izglābti no Dieva tiesas – gan jūdi, gan grieķi.[8]

13:10 Pēdējā nodaļa, kurā Pāvils piemin bauslību, ir trīspadsmitā. Trīspadsmitā nodaļa ietilpst vēstules daļā, kura runā par svētdzīvi. Un konkrēti šī runā par valsts varu un kristiešu attiecībām ar šo Dieva iecelto kārtību virs zemes. Sirdsapziņas atbildība pret valsti un tās prasībām (nodokļi, nodevas) kristietim nozīmē atbildību pret Dievu un tuvāko. Mīlestība tuvākajam ļaunu nedara: tātad bauslības piepildījums ir mīlestība. (Rom.13:10) Mums ir pavēlēts mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu. Mums ir jākalpo savam tuvākajam ar visām tām lietām, kuras viņam nes labumu kā pie miesa tā pie dvēseles. Viss kas nāk no mums mūsu tuvākajam par labu nav pretrunā ar bauslību, arī mīlestība.

5.Atbildes uz temata jautājumu, secinājumi

Kā jau nodaļā par bauslības vietu Pāvila sludināšanā minēju, bauslības nozīme ir ļoti būtiska. Katrs cilvēks pēc savas būtības ir grēcinieks, lai arī tas ne vienmēr viņam pašam ir redzams. Bauslības galvenais uzdevums, kā mums to rāda arī apustulis Pāvils, ir cilvēkam atklāt šīs viņa redzes nepilnības, visā pilnībā atklāt grēcīgajam cilvēkam viņa patieso stāvokli taisnā Dieva priekšā. Tieši tāpēc bauslība ir tā, kas cilvēkam ir jādzird pati pirmā (arī Pāvils vēstulē romiešiem sāk tieši ar bauslības tēmu), lai viņš varētu stāties patiešām tuvās un dziļas attiecībās ar Dievu. Cilvēks tuvojoties Dievam ir spiests šo dievišķo bauslību ieraudzīt, ieraudzīt savā samaitātajā stāvoklī, kurā tas atrodas. Kā saka – jo tuvāk gaismai, jo vairāk traipu. Saskaroties ar Dievu cilvēka saskaršanās ar bauslību ir pilnīgi neizbēgama, jo tam nākas sevi ieraudzīt iepretī Dievam: Dievs ir pilnīgi svēts un taisns, turpretī cilvēks ir grēcinieks.

Kas attiecas uz bauslības iedarbību, tad šeit ir jāsaka, ka ir visai grūti tajā visā atrast ko priecīgu. Tieši tā, kā tas bija pašā bauslības došanas dienā Sīnaja kalnā, kur cilvēki bija satriekti no Dieva tiešas godības klātbūtnes. Bauslība rada skumjas, tā spiež cilvēku trīcēt un drebēt no bailēm Dieva priekšā. Rada skumjas tur, kur cilvēks redz savu grēcīgumu.

Bet bauslība var radīt arī lielu entuziasmu, kā tas bija ar jūdiem: Jo es dodu viņiem liecību, ka viņi deg par Dievu, bet bez izpratnes.(10:2) Farizeji zināja bauslību un centās to arī ievērot, jo tie uzskatīja, ka spēj piepildīt visu, ko Dievs ir vēlējis. Vēlāk tie kļuva tik dedzīgi savā paštaisnībā, ka pievienoja jau esošajiem Dieva baušļiem simtiem dažādu cilvēku izgudrotu likumu. Bet galu galā šī lielā tieksme piepildīt bauslību nepadarīja viņus nedz par ticīgajiem, nedz Kristus sekotājiem.

Tādējādi bauslībai var būt divējādas sekas: tā var radīt sirds satriektu grēcinieku vai arī paštaisnu farizeju. Pāvils vēstulē romiešiem īpaši izceļ pirmo iedarbības rezultātu, jo tieši tas ved cilvēku pie Kristus, tieši šis sekas rada patiesu kristieti. Bauslības radītā sirdssatriektība liek cilvēkam izmisīgi meklēt piedošanu, meklēt aizstāvi un Pestītāju. Šī iedarbība satriektu grēcinieku pieved pie Kristus, patiesā ticības satura. Jo ticībā Kristus ir klātesošs.

[1] Vienprātības grāmata. Konkordijas formula. V “Par bauslību un Evaņģēliju”, Augsburgas institūts, 2001, 565 lpp.

[2] Mārtiņš Luters. Priekšvārds Sv. Pāvila vēstulei romiešiem // Latvijas luterānis.-2000.-16.sept. 

[3] A .Bite Lekciju konspekts. “Jaunās Derības teoloģija”, lpp. 41. 

[4] Reinhards Slenzcka “Lekcijas par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem”, nodaļu kopsavilkumi, 2.lpp.

[5] turpat.

[6] turpat.

[7] Reinhards Slenzcka “Lekcijas par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem”, nodaļu kopsavilkumi, 4.lpp.

[8] Reinhards Slenzcka “Lekcijas par apustuļa Pāvila vēstuli romiešiem”, nodaļu kopsavilkumi, 5.lpp

(Pārpublicēts no Ērgļu draudzes mājaslapas - http://erglu.lelb.lv/?ct=teol&fu=read&id=18&start=1)

Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas Liepājas Lutera draudze

Reģ. Nr. LV90000100405

Fakt. adr.: Liepāja, Jelgavas 58, LV – 3401

A/S SEB banka, kods: UNLALV2X

Konts: LV52 UNLA 0012 0007 0193 5

Lai tuvākā nākotnē varētu atjaunot un sakārtot Liepājas Lutera baznīcu kā dievnamu un Latvijas arhitektūras pieminekli ir aicināts ikviens labas gribas cilvēks ziedot un atbalstīt šo ieceri ieskaitot "Liepājas Lutera baznīcas atjaunošanas fondā" savu ziedojumu.

 Trešdienās 16:00 – 18:00

 Ceturtdienās
 16:00 – 18:30

 Mob. tālr. 26417168

 e-pasts: 
 raitissheners@inbox.lv

          ~~~

 Draudzes priekšnieks
 Vigo Dobelis

Svētdienās
pirms un pēc dievkalpojuma

Mob. tālr. 26154567

e-pasts:
vigod@inbox.lv

          ~~~

  Draudzes lietvede-

 sekretāre Austra Vītola:

 Trešdienās 15:00 – 18:00

 Svētdienās pēc

 dievkalpojuma

 Mob. tālr. 26668050
 

 (Jelgavas ielā 62)

 Svētdienās 11:00

 Lūgšanu stunda
 (mazajā zālē)

 Otrdienās 18:00

 Grāmatu galds

 Pēc iepriekšējas vienošanās

 DRAUDZES NAMĀ

 (Jelgavas ielā 58)

 Svētdienas skola 

 Svētdienās 11:00

 No 1.jūnija līdz Pļaujas svētkiem svētdienas skola nenotiek

 Jautājumu un atbilžu
 pēcpusdiena

ziemas mēnešos

 Mēneša 3. svētdienā
 pēc dievkalpojuma
 12:30

 Kora mēģinājumi

Trešdienās 18:00

(draudzes namā)

Svētdienās 10:00 

(baznīcā)

Iesvētes mācības 

 Bībeles studijas

‌ziemas mēnešos