|
Daži svarīgi jautājumi par Svēto Vakarēdienu
Kaspars Eglītis Svētais
Vakarēdiens un ticīgā (kristieša) dzīve
Luteriskajā baznīcā
jau no pašiem tās pastāvēšanas pirmsākumiem, tās mācībā vienu no galvenajām
vietām ieņēma Svētais Vakarēdiens. Tas bija arī viskarstāko diskusiju objekts
ar tā saucamo radikālo reformāciju [ar radikālās reformācijas piekritējiem].
Mūsu ticības tēvam Mārtiņam Luteram Svētā Vakarēdiena jautājums nekad nav bijis
maznozīmīga kristīgās mācības vai baznīcas piedeva. Tāpat tas nebija arī tikai
Evaņģēliju mazliet papildinošs elements. Luters uzskatīja, ka Svētais
Vakarēdiens, kurš balstās tikai un vienīgi Svēto Rakstu stingrajā pamatā, ieņem
tikpat svarīgu lomu kā pats Evaņģēlijs. Kāpēc? Tāpēc, ka Svētais Vakarēdiens
arī ir pats Evaņģēlijs, kuru ticīgais var saņemt un piedzīvot ļoti reāli.
Luteram cīņa par Svēto Vakarēdienu allaž bija cīņa par pašu Evaņģēliju. Bez
Evaņģēlija nebūtu bijis Svētais Vakarēdiens un savukārt Evaņģēlijs bez
Vakarēdiena kļūst grūti saņemams. Tas pārvēršas vairāk par tādu teorētisku
jēdzienu bez praktiska, taustāma un reāli piedzīvojama pieskāriena ticīgā
dzīvē. Savas dzīves laikā Luters aizstāvēja sakramentu visā tā pilnībā,
cīnoties cīnījās pret jebkuru mēģinājumu to sašķelt [saskaldīt], kaut ko tam
atņemt, paaugstināt vienu daļu pār citām vai piemērot to kādiem citiem
uzskatiem vai pat praktiskam pielietojumam. Viņa dedzīgākais aicinājums bija:
“Lai sakraments paliek neskarts!”
Svētajā Vakarēdienā ir
ietverts viss Evaņģēlijs, visa grēku piedošanas svētība redzamā un reāli
saņemamā veidā. Tajā ir saņemams viss Kristus. Un tā kā tajā mēs saskaramies ar
Kristu, tad mēs Viņu vistuvāk un vispārliecinošāk iepazīstam kā savu žēlīgo
Dievu un Pestītāju. Sagrozot sakramentu, tiek sagrozīts Kristus. Tāpat
sakramenta sagrozīšana, patvaļīgi ieviestas izmaiņas, jebkura tā nozīmes
pazemināšana ļoti nopietni var graut attiecības ar augšāmcelto Kungu, kurš pats
šo žēlastības mielastu ir iestādījis. Tieši tāpēc Svētā Vakarēdiena jautājums
bija un ir viens no galvenajiem ticības dzīves jautājumiem.
Svētais Vakarēdiens un Baznīca
Altāra sakraments ir ļoti cieši
saistīts ar Baznīcu un tās mācību. Saskaņā ar Jaunās Derības un mūsu luterisko
tēvu rakstiem Baznīcai ir trīs galvenās iezīmes: Evaņģēlijs, Kristība un
Svētais Vakarēdiens. No visa pārējā Baznīcas īpašumā esošā nepieciešamības
gadījumā varētu arī atteikties. Taču tur, kur ir Kristus Baznīca, ir jābūt šīm trim
lietām. Evaņģēlijs ir jāsludina; cilvēki ir jākrista; Svētais
Vakarēdiens ir jāsvin. Un šie trīs žēlastības līdzekļi pastāv vienīgi un
tikai Baznīcā. Savukārt tur, kur šīs lietas krīt, krīt arī pati Baznīca. Tur
Baznīca beidz pastāvēt. Mūsdienu pasaulē ir daudz dažādu reliģisku sistēmu,
kuras spēj aizkustināt un aizraut cilvēkus, tomēr ir tikai viens Evaņģēlijs,
kurā tiek pasludināts žēlīgs Dievs. Ir tikai viens Evaņģēlijs, kurā Dievs
pieņem cilvēku, nevis viņš pats visiem iespējamajiem līdzekļiem mēģina būvēt
kāpnes uz debesīm. Un tieši ar šo vēsti Baznīca ir unikāla pasaulē.
Uz brīdi iedomāsimies, ka Baznīca pēkšņi atsacītos no Kristības, Svētā
Vakarēdiena. Vai tā varētu uzrunāt cilvēkus tikai ar sludināšanu vien? Noteikti
ne. Bez sakramentiem Evaņģēlija aicinājums vienkārši izzustu, pārvēršoties par
vēl vienu sistēmu, kādu pasaulē ir bez sava gala. Varbūt vēl būtu dzirdama kāda
vāja atbalss, bet tas arī būtu viss. Tādēļ pasludinātais vārds ir jāpavada šīm
ārējām zīmēm, kurās mēs redzamā veidā saņemam to, ko Evaņģēlijs sola. Tieši tā,
kā tas bija Vasarsvētkos, pirmajā kristīgās misijas dienā. Kristība un vēlāk
arī Vakarēdiens sekoja tūdaļ pēc apustuļa Pētera sprediķa, kā to lasām
Ap.d.2:41–42: “Kas vārdus uzņēma, tos kristīja, un tanī dienā tiem
pievienojās ap trīs tūkstoši dvēseļu; un tie pastāvēja apustuļu mācībā un
sadraudzībā, maizes laušanā un lūgšanā.” Tā tiek dibinātas draudzes, un
Baznīca iet plašumā. Ja misijas laukā mēs vienīgi sludinātu, diezin vai varētu
rasties patiesa kristīgā draudze. Drīzāk atkal rastos kādu jaunu pasaules
uzskatu propagandējoša biedrība. Ja Evaņģēlijam tiktu atņemti sakramenti, tam
tiktu atņemts tā materiālais segums, un tas riskētu pārvērsties par kārtējo
troksni vispasaules reliģiskajā kņadā. Tāpat, ja arī jau kristītu kristiešu
draudze pēkšņi nolemtu atsacīties no Svētā Vakarēdiena svinēšanas, tā drīz vien
vairs nespētu pareizi novērtēt Kristību un kļūtu par kārtējo pašu cilvēku
radītu reliģisku biedrību. Tāpēc Svētais Vakarēdiens ir nesaraujami saistīts ar
Baznīcas pastāvēšanu. Droši varētu teikt, ka tur, kur mirst Svētais
Vakarēdiens, mirst arī pati Baznīca.
Svētais Vakarēdiens
ir tilts starp tagadni un nākotni
Kur slēpjas Vakarēdiena būtība? Vai tā slēpjas mūsu Kunga ciešanu pieminēšanā?
Vai Svētais Vakarēdiens ir brīdis, kad mācekļi kopā ar Kristu sēdēja pie galda,
un arī mēs tagad darām to pašu? Nē. Patiesās Vakarēdiena būtības izpratne
slēpjas mūsu Kunga un Pestītāja apsolījumā: “Un redzi, Es esmu pie jums
ikdienas līdz pasaules galam.” (Mt.28:20)
Svēto
Vakarēdienu nekādā gadījumā nedrīkst saistīt tikai ar pagātnes realitāti. Pirmām
kārtām tā ir tagadne – Kristus ir klātesošs tagad. Līdz ar Svētā Vakarēdiena
iedibināšanu Viņš ir devis savai Baznīcai kaut ko tādu, kam ir jāpārmet tilts
pāri gadsimtiem un gadu tūkstošiem, kuri šķir Viņa šīszemes gaitas no gaidāmās
atnākšanas godībā. Ikviens uzmanīgs Bībeles lasītājs būs ievērojis, cik dziļu
vilšanos piedzīvoja jau pirmās paaudzes kristieši [attiecībā] par Kristus
atgriešanos. Savā otrajā vēstulē Pēteris piemin šo sāpīgo jautājumu, citēdams
kādu lielo smējēju vārdus: “Kur paliek Viņa apsolītā atnākšana? No tā laika
sākot, kad tēvi iegāja mierā, viss paliek tā, kā bija no radīšanas sākuma.”
(2.Pēt.3:4) Jautājums, kas jau toreiz nodarbināja cilvēku prātus, patiesībā
tiek uzdots vēl joprojām. Tas pastāv jau divus tūkstošus gadu. Kaut vai tāpēc
vien mēs varam noprast, cik tas ir nopietns.
Varētu jautāt: vai pasaulē ir kāda cerība, kas cauri gadu simtiem un tūkstošiem
paliktu nemainīga un nesatricināma, neskatoties uz to, ka laiks paiet bez
redzama tās piepildījuma? Vai tāda ir? Jā, tāda ir cerība par Kristus atnākšanu
godībā. Tā paliek šajā pasaulē dzīva, kaut gan tās piepildīšanos kristieši
gaida jau divus tūkstošus gadu. Jājautā, kā gan kristīgā draudze nav pagurusi,
kā nav kritusi bezcerībā vai pat atteikusies no savām ilgām? Kā gan tā nav
pagurusi bez mitas lūgt: “Nāc, Kungs Jēzu!” Tā to ir spējusi viena iemesla dēļ
– šī atnākšana piepildās jau tagad, katrā Vakarēdiena svinēšanas reizē. Katrā
sakramenta svinēšanas reizē, kas notiek saskaņā ar Kristus iestādījumu, Viņš ir
patiesi klātesošs. Tieši tādēļ ikreiz dziedam: “Lai slavēts, kas nāk Tā
Kunga vārdā” Tieši tādēļ jau pirmā gadsimta Vakarēdiena liturģijā tika
ietverts dziedājums: “Svēts ir, svēts ir, svēts ir tas Kungs.” Tieši
Vakarēdiens nesaraujami saista kopā visu ticīgo cerības cauri gadu tūkstošiem.
Šī Kristus reālā klātbūtne katrā dievkalpojumā, kur tiek svinēts sakraments, ir
tā, kas liek ticīgajiem nepagurt jau divus tūkstošus gadu.
Vakarēdiens kā
dievkalpojuma pamats
Luteriskā baznīca dievkalpojumu allaž ir uztvērusi nevis kā cilvēka kalpošanu
Dievam (ko gan cilvēks varētu Dievam piedāvāt, kas Viņam kā visuma valdniekam
nepiederētu?), bet gan kā Dieva žēlastības pilno ienākšanu pie cilvēka un
kalpošanu cilvēka labā. Mūsu valodā to izsaka jau pats vārds: dievkalpojums – Dievs-kalpo-jums.
Tieši tāpēc Vakarēdienam, kā patiesai Kristus klātbūtnei maizē un vīnā, ir
visciešākā saite ar dievkalpojumu – Dieva klātbūtnes baudīšanu. Jau pirmie
kristieši Vakarēdiena svinēšanu (maizes laušanu) ļoti cieši saistīja ar
dievkalpojuma svinēšanu.
Bet tā nav bijis vienmēr. Baznīcas vēsturē ir bijuši
laikposmi, kad Svētā Vakarēdiena loma ir mazināta, un atsevišķās vietās tā tas
ir arī tagad. Process, kuram ir grūti atrast citu nosaukumu kā sakramenta
miršana, aizsākās 18. gadsimtā. Diezgan grūti ir runāt par statistiku
[to], kā tika svinēts Svētais Vakarēdiens, taču var runāt par tā biežumu.
Nepagāja ne ilgs laiks, kad no Svētā Vakarēdiena svinēšanas katrā dievkalpojumā
pārgāja uz reizi vai divām reizēm gadā. Par iemesliem, kāpēc tā notika, droši
vien varētu aizstāvēt ne vienu vien disertāciju, bet galvenais bija cilvēku
domāšanas maiņa, kuru atnesa 18. gadsimts – tā saucamais apgaismības
laikmets. Tieši “apgaismība” ļoti spēcīgi ietekmēja gan garīdznieku, gan arī
pašu ticīgo domāšanu, un viena no jaunās domāšanas redzamajām izpausmēm bija
Svētā Vakarēdiena nozīmes devalvēšana.
Vēl svarīgs beigu jautājumu – cik bieži saņemams
Svētais Vakarēdiens? Atbildēšu ar Zviedrijas luteriskās baznīcas bīskapa Bo
Gīrca (1905–1998) izteikto domu.
Tas, cik bieži jāsaņem Svētais
Vakarēdiens, atkarīgs no cilvēka izpratnes par sakramentu. Un izpratne parasti
ir atkarīga no uzdotā jautājuma. Ja cilvēks jautā, cik bieži jāiet, tad
ir skaidrs, ka viņš Vakarēdienu uztver kā vienkāršu rituālu, varētu pat teikt –
kā ievelkamu “ķeksīti” savā ticības dzīvē, no kura praktiski nekas nemainās.
Līdz ar to Vakarēdiens ir tikai pienākums, kuru varētu pildīt pēc iespējas
retāk. Nu, cik vien iespējams retāk.
Pavisam citādi ir, ja cilvēks
jautā: cik bieži es drīkstu iet pie Svētā Vakarēdiena? Tādam jautātājam
Vakarēdiens ir dzīvības avots, pie kura viņš gatavs nākt ikreiz, kad vien tas
iespējams. Šajā gadījumā cilvēkam Vakarēdiens nav tikai rituāls vai pienākums,
bet gan pestīšanas, grēku piedošanas un garīgās dzīvības maize. Ja cilvēks
jautā, cik bieži drīkst, tas liecina par vienu – par ilgām pēc Dieva
klātbūtnes, ilgām un slāpēm pēc Viņa žēlastības un mīlestības pilnās rokas.
Cik bieži drīkst?
Ikreiz, kad pie altāra tu dzirdi vārdus: “Nāciet, viss ir sataisīts!”
Izmantotie avoti:
Hermanis Zasse “Svētais Vakarēdiens baznīcas
dzīvē”
Normans Neigels
“Luters par Svēto Vakarēdienu” (Pārpublicēts no Ērgļu draudzes mājaslapas - http://erglu.lelb.lv/?ct=aktuali&fu=read&id=1&start=1)
|
