Aculiecinieku stāsti

Manas atmiņas par Liepājas Lutera draudzi

Dieva žēlastība un sargāšana ir bijusi visus aizvadītos 75 gadus Lutera baznīcai. Nav bijuši viegli šie gadi, no kuriem tik daudzi pavadīti okupācijas jūgā. Vēl dzīvas atmiņas par baznīcas iesvētīšanas dievkalpojumu 1934. gada 8. jūlijā, kuru vadīja arhibīskaps Grīnbergs. Piedalījās vairāki mācītāji, draudzes koris, garnizona orķestris. Draudzes pirmais mācītājs bija Kārlis Goldbergs, kurš 1938. gadā aizbrauca dzīvot uz Vāciju. Viņa darbu turpināja Jānis Siliņš. 1944. gada 9. jūlijā svinējām pateicības dievkalpojumu par 10 gadiem Lutera baznīcai. Svētku priekam jau pāri klājas drūmu nojautas ēnas par tumsas spēku tuvošanos. Jau 1944. gada 23. septembra dievkalpojumā mācītājs Siliņš atvadījās no draudzes, dodoties bēgļu gaitās. Jau pirmajos padomju gados viņš piedzīvoja smagas vilšanās.

Ar oktobri draudzē sāka kalpot prāvests Arnolds Zviņģis. Viņa dziļā, nešaubīgā ticība Dievam, ar kādu viņš kalpoja, stiprināja draudzi, ka to nespēja salauzt smagos bezdievības gados. 1967. gada 9. aprīlī pēc smagas slimības Dievs viņu aizsauca mūžībā. Visus šos gadus draudzes dzīve bija aktīva, pārliecinoša. Sargājām un kopām savu baznīcu, cik to atļāva.

Kara darbībai tuvojoties Liepājai bija stipri sapostīts baznīcas jums, zvana telpā bija novietoti ložmetēji, baznīcas telpās bija apmetušies vācu karavīri. Dievkalpojumus tad noturējām draudzes namā. Bet jau 1959. gadā draudzes namā ierīkoja dzīvokļus, atstājot mazas telpas 2. stāvā mācītāja dzīvoklim un pirmajā stāvā vienu mazu istabiņu kancelejai. Baigas vēl atmiņas kā brutāli tika izlauzts altāris un izmests pa logu. Vakarā toreizējie koristi vācām kopā salauzto altāri un pārnesām uz baznīcu.

No 1967. gada vasaras līdz 1976. gada 3. oktobrim kalpoja mācītājs Alberts Bērziņš, kad draudzes namā izraisītajā ugunsgrēkā viņš un prāvesta Zviņģa māte mira. Tas notika tieši Pļaujas svētku rītā .

Baznīca bija visu laiku aplikta ar lieliem nodokļiem. Lai būtu līdzekļi nodokļu nomaksai un arī baznīcas remontam, apmeklējām draudzes locekļus, kas atklāti nākt uz dievkalpojumiem nevēlējās. Protams, šādi apmeklējumi bija aizliegti, bet citādi nevarējām. Vairākas reizes bija ielaušanās baznīcā. Baznīcas logi tika izsisti regulāri. Stiklojām katru nedēļu. Tad apakšējiem logiem aizlikām restes un drāšu pinumus. Aizsietojām arī augšējos logus. Pirms tam vienā gadu svētku dievkalpojumā pa augšējo logu sameta akmeņus – veselu spaini. Ja arī notvērām huligānus, milicija viņus nesodīja.

Ļoti svētīgs laiks draudzei bija mācītāja Nikolaja Plātes kalpošana no 1976. gada novembra līdz 1982. gada maijam. Tajos tumšajos neticības gados tā bija liela Dieva dāvana saņemt tik dziļu, pārliecinošu Dieva Vārda pasludinājumu. Šai laikā arī sākās apdraudējumi par baznīcas atņemšanu rūpnīcas Metalurgs kultūras pasākumiem.

No 1982. gada 14. maija līdz 1989. gada 14. maijam kalpoja mācītājs Juris Rubenis. Viņa jaunības degsme, dzīvā, pārliecinošā Kristus vēsts, ko viņš sēja draudzē, aizdedzināja un aizrāva līdz arī tos, kas smagajos padomju gados sāka pagurt. Draudzē sāka pulcēties jaunieši, ar kuriem mācītājs darbojās atsevišķi. Dievkalpojumus apmeklēja arī Helsinki-86 grupas locekļi. Protams, varas iestādes tas uztrauca. Izsekošanas, draudi pieauga, bet arī ticības uguns dega aizvien gaišāk, un draudzei pievienojās arvien vairāk tie, kas meklēja mūžīgas vērtības.

Ļoti daudz Lutera draudzes labā darīja arhibīskaps Jānis Matulis, sevišķi smagajos apdraudējumu brīžos. Varam pateikties Dievam un arhibīskapam Matulim par visu, kas tika darīts mūsu dievnama un draudzes saglabāšanā.

Vēl draudzē kalpoja mācītāji Raivo Bitenieks, Atis Vaickovskis, Juris Uļģis, Viesturs Vāvere. Un tagad mūsu draudzes dzīvi vada mācītājs Raitis Šēners. Tagad draudzes dzīvi un darbu vairs neapdraud un netraucē varas iestādes.

Lai Dievs svētī īstu, patiesu Kristus vēsts pasludināšanu arī turpmāk mūsu mīļajā Lutera baznīcā un atver draudzes sirdis to uzņemt un dzīvē piepildīt!

Velta Grozgale

Kristīta Liepājas Lutera draudzē 1930. gadā.