Sestdien, 1. jūnijā
Liepājas Lutera draudzes diakonijas dienas ietvaros Liepājas Lutera draudzes namā notika konference „Esi
stiprs un drošs! Nebīsties!”. Konferenci atklāja draudzes mācītājs Raitis
Šēners ar nelielu uzrunu klātesošajiem. Konferences pirmajā daļā dalībniekus un
viesus priecēja draudzes kora dziesmas, kas ievadīja svētbrīdi uz kopīga psalma
lasījumu, Svēto Rakstu lasījumu no 1.Jāņa vēstules un lūgšanu.
Mācītājs Raitis
Šēners savā uzrunā par Svēto Rakstu lasījumu akcentēja, cik liels mācekļu vidū
ir bijis Jānis, kurš bija Tā Kunga mīļais māceklis, kurš, nodzīvojot ļoti garu
mūžu, parādīja bezgalīgo mīlestību uz Dievu un kā Dievs var lietot cilvēkus
saviem darbiem. Būt Kristus mīlestībā ir būt vienotam ar Kristu – redzēt kā
Kristum. Cilvēku uzdevums – šo Kristus mīlestību pavairot.
Kā jau luteriskās
ticības apliecības to rezumē – pavairot mīlestību pasaulē ir kalpot
vismazākajiem. Mācītājs uzsvēra, ka luteriskā baznīcas atšķiras no citām
konfesijām tieši ar diakonisko domāšanu, kas nav tikai ‘kails’ sociālais darbs
un palīdzība. Kalpot visneaizsargātākajiem nozīmē palīdzēt – rast ceļu, kur ir
palīdzība. Baznīcai ir jāprot pasniegt roku un dot atbalstu pareizā veidā, ne
tikai sociāli (apģērbs, pārtika u.c.), bet arī nolikt roku uz pleca un lūgt
kopā ar tiem, kam palīdzība nepieciešama, parādot ceļu pie Dieva un tālāk arī
ceļu uz draudzi. Virsuzdevums Baznīcai ir parādīt ceļu uz mūžību pie Radītāja. Sniegt
palīdzību ir nopietns uzdevums, un Baznīcai ir liela vērtība, kas palīdz šo
uzdevumu veikt pilnvērtīgi – darīt Kristus vārdā, darīt kopā.
Pasaulē šobrīd
valda nestabilitāte, Latvijā valda depresija, nospiestība, un mēs visi esam
pārdomu laikā. Mācītājs Raitis Šēners atzīst, ka Dievs viņa pārdomas ir vedis
tā, lai runātu plašāk – kā iekustināt diakonijas procesus draudzē un realizēt
mērķus kopā. „Mūsu pienākums ir kalpot ar tādu saprašanu, kādu mums devis
katram Dievs. Mana atbilde bija – tas īpašais, kas mums ir, ir šis draudzes
nams. Dievs ir aizvēris visas durvis uz visiem laicīgiem draudzes nama telpu
nomāšanas veidiem. Es secināju, ka šai mājai ir jābūt par diakonijas centru –
tai vajadzīgs jauns statuss un pielietojums. Dievs gaidīja uz manu pamošanos un
arī draudzes pamošanos. (..) Jautājums ir nevis vai mēs varam vai nevaram
darīt, bet mums ir jādara. Tā nav izšķiršanās būt vai nebūt labam. Kas ir mūsu
rokās? Mīlestības atklāsme uz Dievu – visa mūsu dzīve ir no Dieva, Tas Kungs ir
nomodā par katru mūsu dzīves stundu un mirkli, Viņš ir ļoti cieši tuvu klāt.”
Mācītājs Raitis Šēners uzsvēra, ka viņa vēlme ir pacelt draudzi jaunā
kvalitātē, lai šī ēka kalpotu kā „dzīvs palīdzības centrs”, kur notiek nopietns
mīlestības darbs draudzes un pilsētas iedzīvotājiem. Sākotnējais mērķis ir
ieraudzīt vienam otru un otra vajadzības, caur kalpošanu un Dieva mīlestību
vest līdzi cilvēkus pie Dieva.
Pēc svētbrīža
trīsdesmit klātesošos uzrunāja Liepājas diecēzes Diakonijas centra vadītājs un
Krusta draudzes mācītājs Mārtiņš Urdze, kurš pateicoties par uzaicinājumu kopā
domāt par diakonijas darbu pilsētā un draudzē, uzsvēra, ka vajadzību ir daudz,
mums tikai jābūt vērīgiem, lai redzētu, kuri cilvēki ir kādā grūtību situācijā.
Uzrunas sākumā mācītājs Mārtiņš Urdze izstāstīja kādu atziņu, pie kuras
mācītājs un izcils teologs Dītrihs Bonhēfers nonāca, esot cietumā – ja baznīca
lielā mērā domā tikai par sevi, tad kaut kas nav kārtībā. Jēzus vienmēr domāja
par citiem cilvēkiem, mazāk par sevi, pat tad, kad gāja savu krusta ceļu. Jēzus
vienmēr apstājās, kad kāds Viņu uzrunāja, jo Jēzus kalpošana ir vērsta uz otru
cilvēku. D. Bonhēfers atzina – Baznīca, kas nekalpo citiem, nav vairs baznīca.
Mārtiņš Urdze uzsvēra,
lai realizētu diakonijas darbu, ir nepieciešams sekot trīs soļiem (no
atbrīvošanas teoloģijas prakses Dienvidamerikā):
1)
redzēt
2)
izvērtēt redzēto
3)
nonākt pie konkrētas darbības
Sākums pirmajam solim
ir atvērtība – mēs esam atvērti uz to, kas notiek pasaulē. Dažkārt cilvēki
vēlas uzreiz rīkoties un „ķerties pie darbiem”, rūpīgi neizvērtējot situāciju,
tā pieļaujot vairāk kļūdu. Ir vērts ieguldīt laiku redzēšanā – vērtēšanā
(pastaigājoties pa pilsētu, vērojot un intensīvāk skatoties).
Iesākumā draudze, kas
vēlas uzsākt diakonijas darbu, veic darbu pie draudzes cilvēkiem. Katram
cilvēkam draudzē ir savas vajadzības. Draudze nevar būt noslēgta, tai jābūt
atvērtai – viesmīlīgai. Draudžu locekļu starpā jāvalda uzticībai, tad arī
cilvēki spēs uzticēties un Vārds kritīs auglīgā augsnē. Uzticību nevar iegūt
uzreiz, tā veidojas ar laiku, ar gadiem sevi pierādot.
Lai redzētu vajadzības,
ir jāiegūst informācija. Kā to panākt? Mārtiņš Urdze aicināja visus
iesaistīties, lai rastu veidus informācijas iegūšanai. Daži no tiem – intervēt
cilvēkus, sarunāties ar cilvēkiem, apmeklēt cilvēkus viņu dzīvesvietā,
individuālas sarunas, kā arī mediji, avīzes, internets u.c.
Konferences gaitā M. Urdze
aicināja mācītāju Raiti Šēneru iepazīstināt klātesošos ar draudzes aptaujas par
diakonijas darbu rezultātiem. Aptaujā piedalījās aptuveni 60 cilvēku, un katrā
no 14 diakonijas pozīcijām kādi cilvēki bija izrādījuši vēlmi darboties.
Tālākais solis ir pēc individuālas sarunas ar interesentiem, secināt, kur katrs
tiešām grib darboties un kurā jomā sevi redz. Mārtiņš Urdze uzsvēra, ka Lutera
draudzei jau ir laba sākumpozīcija – ir cilvēki, kas vēlas darboties, un ir
ēka, kur darboties.
Pēc mazās atkāpes par
draudzes aptaujas rezultātiem visi tika aicināti darboties grupās. Katras
grupas uzdevums bija nosaukt to, ko/kur viņi redz vislielāko vajadzību pēc
palīdzības. Darba grupu prezentāciju laikā izkristalizējās vajadzību grupas –
jaunās ģimenes, bērni, cilvēki bez mērķa, cilvēki, kas zaudējuši sociālo
statusu, vientuļi cilvēki (emigrācijas sekas), jaunieši bezdarbnieki, invalīdi
bezdarbnieki, bezdarbnieki, vardarbības skartie cilvēki u.c. – un veidi –
pārtika, apģērbs, medicīnas preces un pakalpojumi, morālā palīdzība u.c.
Darba grupu mērķis bija
nonākt pie secinājuma, ka pamatā jābūt sadarbībai. Diakonijas darbiniekiem
jāveido sadarbība ar citām draudzēm, iestādēm, uzņēmumiem, organizācijām u.c.
Tomēr ir jāpārliecinās, vai diakoniju darbs nedublējas un jāstrādā mērķtiecīgi.
Veids, kā to panākt ir
sniegt un saņemt informāciju, satikties ar cilvēkiem, viesoties dažādās
iestādēs un organizācijās u.c. draudze ir unikāls organisms, kas spēj apvienot
cilvēkus no dažādām vietām, sociālām grupām u.c. un sakopot kontaktus. Draudze
ir tā, kas spēj plaši aptvert sabiedrības dzīvi. Ieteicams ir veidot
statistiku, kas pasargā no ātriem un pārsteidzīgiem lēmumiem. Tāpat arī
mācītājs Mārtiņš Urdze uzsvēra, ka „mēs neesam tiesneši, kas nosoda tos, kas ir
kādās grūtībās un vajadzībās, mums jāmēģina izprast šo cilvēku situācija, kāpēc
viņi tādā ir nonākuši, jo katram cilvēkam ir savs stāsts un vēsture, bet mūsu
rokās ir dot otru iespēju, parādot žēlastību”.
Nonākot pie otra soļa –
izvērtēšanas –, jāņem vērā tas, lai visa uzmanība netiktu veltīta negatīvajam.
Strādājot pie faktu apkopošanas, ir jāredz ne tikai problēmas un vajadzības,
bet arī iespējamie risinājumi. Tas nozīmē, ka ir jāapzina resursi. Meklējot
risinājumu kādām problēmām, nedrīkst pretnostatīt kādas vajadzības vai cilvēku
grupas citām, jo katram ir savas vajadzības un katram tās ir svarīgas.
Konferences turpinājumā
atkal notiek darbs grupās, kur katra grupa meklē atbildes uz jautājumiem – Kas
ir būtiskākais? Kāpēc? Pēc kādām vadlīnijām jūs vadāties? Kāds ir mērķis, ko
sasniegt? Darba grupas izvirzīja trīs grupas, kur primāri nepieciešama
palīdzība – ģimenes (stipras ģimenes, kas var atbalstīt cita citu), vientuļi
cilvēki (veicināt komunikāciju cilvēku starpā), cilvēki, kuri nevar apmierināt
savas pamatvajadzības (pārtikas, apģērba, medicīnas preču, pajumtes trūkums,
informācijas un morāla atbalsta sniegšana). Palīdzības sniegšanas pamatprincipi
– sekmēt patstāvību un sadarbību.
Pēc nelielas kafijas
pauzes turpinās darbs grupās pie trešā soļa - konkrētas darbības: atbilžu rašana uz jautājumiem – kas? kur? kad? ar
kādiem līdzekļiem? kādas vajadzības? Diskusiju laikā izskan viedokļi un
priekšlikumi diakonijas darba veicināšanai un veikšanai.
Nākamajā konferences
daļā klātesošos uzrunāja LELB Diakonijas centra vadītāja Inta Putniņa. Viņa
akcentēja to, kā var sasniegt mērķus – ar praktisku palīdzību, finansēm,
projektiem, informāciju. Inta Putniņa iepazīstināja ar LELB Diakonijas centra
darbības sfērām, praktisko darbību, iespējām, cerībām un jau sasniegto, kā arī
deva praktiskus padomus, kā uzsākt un organizēt darbu pie Liepājas Lutera draudzes
Diakonijas centra izveides.
Konferences noslēgumā
mācītājs Raitis Šēners izteica pateicību Mārtiņam Urdzem un Intai Putniņai par
atsaucību un piedalīšanos, dāvinot ziedus un Lauras Šulces (akrils) un Andra
Šulca (koks) apgleznotus koka krustus (tos bija iespējams iegādāties arī
konferences dalībniekiem).
Noslēguma uzrunā
Mācītājs Raitis Šēners, izvērtējot diakonijas dienas konferences darbu,
secināja, ka draudzes rokās ir lielais eshataloģiskais uzdevums – „ko jūs esat darījuši
vienam no šiem Maniem vismazākajiem brāļiem, to jūs esat Man darījuši” (Mat.
25:40). „Tas ir mūsu virsuzdevums – mēs gatavojam sev ceļu ieiet Tēva godībā,
un mēs velkam citus līdzi, cik vien varam. Diakonijas darbs nav tikai
pakalpojumu sniegšana – tas ir ceļš, lai ieietu Tēva godībā.” Mācītājs Raitis
Šēners atzīst, ka šis virsuzdevums ir liela motivācija strādāt, darīt un
veidot. Konferences izskaņā draudzes mācītājs pasludina, ka Liepājas Lutera
draudzes nams vairs nav tikai draudzes nams draudzes locekļiem, tas ir
pasludināts par Liepājas Lutera draudzes Diakonijas centru.
Nākamais draudzes
mācītāja un draudzes uzdevums ir veidot darba grupu diakonijas centra izveidei,
lai tā savukārt spētu organizēt diakonijas centra darbu. Liepājas Lutera
draudzei priekšā ir nozīmīgi sagatavošanās darbi, lai realizētu visaugstāko
uzdevumu – palīdzot cilvēkiem viņu vajadzībās, vest viņus pie Dieva un parādīt
ceļu uz mūžību. Noslēdzot diakonijas dienas pārdomas un secinājumus, lai kā
stiprinājuma vārdi un moto ir Intas Putniņas teiktais: „Diakonija – tā ir
ticība darba drēbēs”. Lai Dievs mums uz to palīdz, ka mūsu „drēbes” būtu
izturīgas un stipras!
|
