|
2013-6-25
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 8:1-9:13
2. Ķēniņu grāmata 8:1-9:13
8. nodaļa
1 Bet Elīsa runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu,
sacīdams: "Celies un ej, tu un tavs nams, un apmeties kaut kur svešumā,
jo Tas Kungs ir uzsūtījis badu, un tas ilgs šinī zemē septiņus gadus."
2 Tad šī sieva cēlās un darīja pēc Dieva vīra sacītā: viņa un viņas
nams devās ceļā uz filistiešu zemi un tur dzīvoja svešumā septiņus
gadus.
3 Kad septiņi gadi bija pagājuši, tad sieva nāca atpakaļ no
filistiešu zemes, un tā gāja lūgties ķēniņu par savu namu un savu
tīrumu.
4 Bet ķēniņš sarunājās ar Gehazi, Dieva vīra puisi, sacīdams: "Stāsti man visus slavenos darbus, ko Elīsa ir darījis!"
5 Kad tas patlaban stāstīja ķēniņam, kā tas bija mirušu darījis
dzīvu, tad redzi, pašreiz tā sieva, kuras dēlu viņš bija atdzīvinājis,
nāca pie ķēniņa, lai žēlotos sava nama un sava tīruma dēļ. Tad Gehazis
sacīja: "Mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva un šis ir viņas dēls, kuram
Elīsa atdeva dzīvību!"
6 Tad ķēniņš izjautāja šo sievu, un tā viņam to visu izstāstīja. Un
ķēniņš deva viņai līdzi kādu no galma ļaudīm, kuram viņš uzdeva: "Liec,
lai viņai atdod visu, kas vien viņai pieder, līdz ar visiem ienākumiem
no viņas tīruma, sākot ar to dienu, kurā tā to ir atstājusi, līdz šai
dienai!"
7 Un Elīsa nonāca Damaskā, kad Damaskas ķēniņš Ben-Hadads bija slims, un viņam tika pateikts: "Dieva vīrs ir atnācis šurp."
8 Tad ķēniņš pavēlēja Hazaēlam: "Ņem dāvanas savās rokās un ej
pretī Dieva vīram, un izjautā caur viņu To Kungu, jautādams: vai es
izveseļošos no šīs slimības?"
9 Un Hazaēls gāja viņam pretī un paņēma dāvanas savā rokā, visādus
Damaskas dārgumus, veselu nastu četrdesmit kamieļiem. Un, kad viņš bija
nogājis un nostājies viņa priekšā, tad viņš sacīja: "Es esmu Aramas
ķēniņa Ben-Hadada dēls; ķēniņš mani pie tevis ir sūtījis, jautādams: vai
pārdzīvošu šo slimību un kļūšu vesels?"
10 Tad Elīsa viņam atbildēja: "Ej un saki viņam: tu tiešām dzīvosi, - bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš tiešām nomirs."
11 Un Dieva vīrs nostājās viņa priekšā un skatījās uz viņu, to
stingri uzlūkodams un novezdams līdz apkaunojumam, un tad viņš
apraudājās.
12 Kad Hazaēls viņam jautāja: "Kādēļ raud mans kungs?" - viņš
atbildēja: "Tādēļ, ka es zinu, ko tu ļauna darīsi Israēla bērniem: tu
nodedzināsi viņu stipri nocietinātās pilis, un tu nogalināsi ar zobenu
viņu jaunos vīrus, un viņu bērnus tu satrieksi, un tu uzšķērdīsi viņu
grūtās sievas."
13 Tad Hazaēls atbildēja: "Kas tad īsti ir tavs kalps, vai suns, ka
tas tādas varmācības pastrādātu?" Un Elīsa viņam atbildēja: "Tas Kungs
man parādīja tevi kā ķēniņu pār Aramu."
14 Un tad viņš aizgāja projām no Elīsas un nogāja pie sava kunga,
un tas viņam jautāja: "Ko Elīsa tev teica?" Un tas atbildēja: "Viņš man
sacīja, ka tu palikšot vesels."
15 Bet nākamajā dienā Hazaēls ņēma gultas segu, iemērca to ūdenī un
pārklāja pār viņa seju, ka tas nomira. Un Hazaēls kļuva ķēniņš viņa
vietā.
16 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, piektajā valdīšanas gadā
un Jošafata valdīšanas laikā pār Jūdu Jorāms, Jošafata dēls, sāka valdīt
kā ķēniņš Jūdā.
17 Viņam bija trīsdesmit divi gadi, kad tas kļuva par ķēniņu, un viņš valdīja astoņus gadus Jeruzālemē.
18 Un viņš staigāja Israēla ķēniņu ceļus, kā to Ahaba nams allaž
bija paradis darīt; Ahaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja to,
kas bija ļauns Tā Kunga acīs.
19 Bet Tas Kungs negribēja Jūdu pilnīgi iznīcināt Sava kalpa Dāvida
dēļ, tādēļ ka Viņš tam bija apsolījis dot kādu gaismekli viņam un viņa
dēliem mūžīgi.
20 Viņa valdīšanas laikā edomieši cēlās pret viņu un atkrita no Jūdas virsvaldības, un tie cēla paši sev ķēniņu.
21 Tad Jorāms pārcēlās pāri ar visiem saviem kara ratiem pie
Caīras, un toreiz notika, ka viņš piecēlās naktī un kopā ar saviem ratu
virsniekiem izsitās cauri edomiešiem, kas jau bija viņus ielenkuši; bet
karotāji izklīda pa savām mājām.
22 Tāpēc Edoma atkrita no Jūdas virsvaldības līdz šai dienai. Un tanī pašā laikā sacēlās arī Libna un atkrita.
23 Un, kas vēl stāstāms par Jorāmu un viss, ko viņš ir darījis, - tas viss ir rakstīts Jūdas ķēniņu Laiku grāmatā.
24 Kad Jorāms gūlās pie saviem tēviem, tad viņu apglabāja pie viņa
tēviem Dāvida pilsētā, un viņa dēls Ahasja kļuva ķēniņš viņa vietā.
25 Un Israēla ķēniņa Jorāma, Ahaba dēla, divpadsmitajā valdīšanas
gadā Ahasja, Jūdas ķēniņa Jorāma dēls, kļuva ķēniņš viņa vietā.
26 Ahasjam bija divdesmit divi gadi, kad viņš kļuva ķēniņš, un viņš
valdīja vienu gadu Jeruzālemē; un viņa mātes vārds bija Atalja, Israēla
ķēniņa Omrija mazmeita.
27 Un viņš staigāja Ahaba nama ceļus un darīja to, kas Tā Kunga
acīs ir ļauns, kā jau Ahaba nams allaž mēdza darīt, jo viņš bija Ahaba
namam znots.
28 Un viņš ar Jorāmu, Ahaba dēlu, devās karot pret Aramas ķēniņu
Hazaēlu un cīnījās pie Ramotas Gileādā, un aramieši ievainoja Jorāmu.
29 Tad ķēniņš Jorāms griezās atpakaļ uz Jezreēlu, lai liktos
dziedināties no saviem ievainojumiem, jo to bija ievainojuši aramieši
pie Ramotas toreiz, kad tas karoja pret Aramas ķēniņu Hazaēlu. Bet
Ahasja, Jorāma dēls, Jūdas ķēniņš, nogāja, lai apraudzītu Jorāmu, Ahaba
dēlu, Jezreēlā, kad viņš bija slims.
9. nodaļa
1 Bet pravietis Elīsa ataicināja kādu no praviešu mācekļiem un tam
sacīja: "Apjoz savus gurnus un ņem savā rokā šo eļļas trauku, un ej uz
Ramotu Gileādā.
2 Tur nonācis lūko, kur ir Jehus, Jošafata dēls, Nimšija mazdēls,
ej pie viņa namā iekšā, liec viņam celties un iznākt no savu brāļu vidus
un ved viņu tālākā istabā.
3 Tad ņem eļļas trauku, izlej pār viņu un iezied viņa galvu, un
saki: tā saka Tas Kungs: Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu! - Pēc
tam atver durvis un bēdz, bet nevilcinies!"
4 Tā šis jauneklis, šis pravieša puisis, nāca uz Ramotu Gileādā.
5 Kad viņš iegāja, redzi, tur pašreiz bija karaspēka virsnieki
sapulcējušies. Un viņš teica: "Man tev kas sakāms, virsniek!" Kad Jehus
jautāja: "Kuram no mums?" - viņš atbildēja: "Tev, virsniek!"
6 Tad Jehus piecēlās un iegāja namā, un tas izlēja eļļu uz viņa
galvu un tam sacīja: "Tā saka Tas Kungs, Israēla Dievs: Es tevi svaidu
par ķēniņu pār Tā Kunga tautu, pār Israēlu.
7 Un tev būs sava kunga Ahaba nams jāsadragā, jo Es atriebšu pie
Izebeles Savu kalpu, praviešu, asinis un visu Tā Kunga kalpu asinis.
8 Tiešām, visam Ahaba namam ir jāiet bojā; un Es izdeldēšu visus no
Ahaba nama, ikvienu, kas vīriešu kārtas, kas stiprs un kas vājš,
Israēlā.
9 Un Es darīšu Ahaba namam kā Jerobeāma, Nebata dēla, namam un kā Baešas, Ahijas dēla, namam.
10 Bet Izebeli suņi ēdīs Jezreēlas tīrumā, un nebūs neviena, kas to apraks!" Tad viņš atdarīja durvis un metās bēgt.
11 Kad Jehus izgāja pie sava kunga kalpiem, tad tie viņam jautāja:
"Vai viss kārtībā? Kāpēc šis trakais ir pie tevis nācis?" Un viņš tiem
atbildēja: "Jūs jau pazīstat šo vīru un viņa valodu."
12 Bet tie sauca: "Tie ir aplami apgalvojumi! Pasaki taču mums!"
Tad viņš sacīja: "Tā un tā viņš man teica un sacīja: tā saka Tas Kungs:
Es tevi svaidu par ķēniņu pār Israēlu!"
13 Tad tie visi steidzās, ņēma ikviens savu apģērba gabalu un
paklāja zem viņa uz trepju pakāpieniem, un tie pūta taures un sauca:
"Jehus ir ķēniņš!"
Apustuļu darbi 16:16-40
16 Kādreiz, mums uz lūgšanas vietu ejot, mūs
sastapa kāda jauna verdzene, kam bija zīlētājas gars, un zīlēdama tā
atnesa saviem kungiem daudz peļņas.
17 Tā Pāvilam un mums sekoja un sauca, sacīdama: "Šie cilvēki ir visuaugstākā Dieva kalpi, kas jums sludina pestīšanas ceļu."
18 To viņa darīja daudz dienu. Bet Pāvils, saskaities un pagriezies
atpakaļ, sacīja garam: "Jēzus Kristus Vārdā es tev pavēlu iziet no tās."
Un tas izgāja tanī pašā brīdī.
19 Viņas kungi, redzēdami, ka zudusi viņu peļņas cerība, satvēra
Pāvilu un Sīlu un vilka tos sev līdzi uz tirgus laukumu pie pilsētas
valdes,
20 un, tos pilsētas pārvaldnieku priekšā noveduši, sacīja: "Šie cilvēki ir jūdi un rada nemieru mūsu pilsētā,
21 sludinādami ieražas, ko mums, romiešiem, neklājas ne pieņemt, ne piekopt."
22 Ļaužu pulks sacēlās pret tiem, un pilsētas pārvaldnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja tos šaust rīkstēm.
23 Pēc daudz sitieniem viņi tos iemeta cietumā un pavēlēja cietuma sargam tos stingri apsargāt.
24 Šis, dabūjis tādu pavēli, tos iemeta cietuma dziļākajā vietā un viņu kājas ielika siekstā.
25 Ap pusnakti Pāvils un Sīla, lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas, un ieslodzītie viņos klausījās.
26 Piepeši notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās; tūdaļ atvērās durvis, un visiem nokrita važas.
27 Bet cietuma sargs, uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas,
izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.
28 Bet Pāvils skaļā balsī sauca, sacīdams: "Nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit."
29 Viņš sauca pēc uguns, ieskrēja un drebēdams metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā
30 un, izvedis tos ārā, sacīja: "Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?"
31 Viņi atbildēja: "Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti."
32 Un viņi runāja Dieva vārdu viņam un visiem, kas bija tanī namā.
33 Viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā, nomazgāja tiem brūces, un tūdaļ viņš tika kristīts, pats un visi viņa piederīgie.
34 Viņš tos veda savā namā, sēdināja pie galda un priecājās ar visu savu namu, ka ticēja Dievam.
35 Kad diena bija uzaususi, pilsētas pārvaldnieki sūtīja tiesas kalpotājus, sacīdami: "Atbrīvo šos cilvēkus!"
36 Cietuma sargs Pāvilam paziņoja šos vārdus: "Pilsētas pārvaldnieki
sūtījuši, lai jūs atbrīvo. Tad izejiet un staigājiet ar mieru sirdī!"
37 Bet Pāvils viņiem sacīja: "Tie mūs, romiešus, bez tiesas
sprieduma, visiem redzot, ir šautuši un iemetuši cietumā; un tagad tie
mūs slepeni izmet? Tā ne; lai viņi paši nāk un mūs izved."
38 Tiesas kalpotāji atstāstīja šos vārdus pilsētas pārvaldniekiem. Tie sabijās, dzirdēdami, ka viņi ir romieši.
39 Un tie atnāca, viņiem atvainojās un izveduši lūdza iziet no pilsētas.
40 Izgājuši no cietuma, viņi aizgāja pie Lidijas un apmeklēja brāļus, pamācīja tos un devās ceļā.
Psalmi 143:1-12
1 Dāvida psalms. Klausi, ak, Kungs, manu lūgšanu, ņem vērā manas
sirds lūgšanas balsi pēc Savas patiesības un uzklausi mani pēc Savas
taisnības!
2 Un neej tiesā ar Savu kalpu, jo Tavā priekšā nav neviena taisna dzīvajo vidū.
3 Ienaidnieks vajā manu dvēseli, viņš notriec manu dzīvību pie zemes, viņš grūž mani tumsā kā jau sen nomirušos.
4 Izmisis ir mans gars, un satraukta krūtīs ir mana sirds.
5 Es pieminu senos laikus, es atceros visu Tavu darbu un pārdomāju visu, ko Tava roka darījusi.
6 Es paceļu savas rokas pret Tevi, mana dvēsele tvīkst pēc Tevis kā izslāpusi zeme. (Sela.)
7 Steidzies, Kungs, un paklausi mani, mans gars krīt izmisumā!
Neapslēp Savu vaigu no manis, lai netopu kā tie, kas nogrimst kapa
bedrē.
8 Liec man piedzīvot Tavu žēlastību jau no paša rīta, jo es paļaujos
uz Tevi! Rādi man to ceļu, pa kuru man jāiet, jo es paceļu savu dvēseli
uz Tevi!
9 Izglāb mani, Kungs, no maniem ienaidniekiem, es turos pie Tevis!
10 Māci man darīt pēc Tava prāta, jo Tu esi mans Dievs, Tavs labais Gars lai vada mani pa taisnu ceļu!
11 Tava Vārda dēļ, ak, Kungs, uzturi mani pie dzīvības, izved manu dvēseli no bēdām Savas taisnības dēļ!
12 Un iznīcini pēc Savas žēlastības manus ienaidniekus un izdeldē visus, kas apbēdina manu dvēseli, jo es esmu Tavs kalps!
Salamana pamācības 17:26
26 Jau nav labi taisno sodīt, ne nu vēl dižciltīgo sist, kas rīkojas taisnīgi.
www.bibele.lv
|
