|
2013-6-22
"Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā."
(Lk 11:28)
- 2. Ķēniņu grāmata 3:1-4:17
2. Ķēniņu grāmata 3:1-4:17
3. nodaļa
1 Un Jorāms, Ahaba dēls, kļuva ķēniņš pār Israēlu Samarijā Jūdas
ķēniņa Jošafata astoņpadsmitajā valdīšanas gadā, un viņš valdīja
divpadsmit gadus.
2 Un viņš darīja to, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, bet ne tā kā
viņa tēvs un viņa māte, jo viņš lika noņemt uzcelto Baala stabu, kuru
viņa tēvs bija darinājis.
3 Bet viņš pieķērās Jerobeāma, Nebata dēla, grēkiem, uz ko tas
Israēlu bija pavedinājis; viņš cieši pieķērās tiem, un no tiem viņš
neatstājās.
4 Moābas ķēniņš Meša bija avju audzētājs, un viņš nodeva Israēla
ķēniņam ik gadus simts tūkstošus jēru un vilnu no simts tūkstošiem aunu.
5 Bet, kad Ahabs bija miris, tad Moābas ķēniņš atkrita no Israēla ķēniņa.
6 Un tad tanīs dienās ķēniņš Jorāms cēlās no Samarijas, un viņš pārskaitīja visu Israēlu.
7 Un viņš devās ceļā un sūtīja ziņu Jošafatam, Jūdas ķēniņam,
sacīdams: "Moābas ķēniņš ir kļuvis man nepaklausīgs; vai tu gribi līdz
ar mani doties karā pret Moābu?" Un tas atbildēja: "Jā, es iešu līdzi,
jo, kā klājas man, tā tev, kā manai tautai, tā tavai tautai, un, kā būs
maniem zirgiem, tā būs arī taviem zirgiem!"
8 Tad viņš jautāja: "Pa kuru ceļu mēs iesim?" Tas atbildēja: "Pa Edoma tuksneša ceļu."
9 Tā Israēla ķēniņš ar Jūdas ķēniņu un Edomas ķēniņu devās ceļā.
Kad tie septiņu dienu gājumu bija nogājuši, tad karaspēkam un lopiem,
kas tiem sekoja, pietrūka ūdens.
10 Tad Israēla ķēniņš izsaucās: "Ak vai! Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir saaicinājis kopā uz karu, lai tos nodotu Moāba rokā!"
11 Un Jošafats jautāja: "Vai tad še nav kāds no Tā Kunga
praviešiem, lai caur viņu mēs izjautātu To Kungu?" Tad kāds no Israēla
ķēniņa galma ļaudīm atbildēja: "Še ir Elīsa, Šafata dēls, kas ūdeni
slacīja uz Elijas rokām."
12 Un Jošafats sacīja: "Jā, Tā Kunga vārds iet viņam līdzi!" Kad
Israēla ķēniņš un Jošafats, kā arī Edomas ķēniņš nogāja lejā pie viņa,
13 tad Elīsa sacīja Israēla ķēniņam: "Kas tev par daļu gar mani? Ej
pie sava tēva praviešiem un pie savas mātes praviešiem!" Bet Israēla
ķēniņš tam sacīja: "Nē! Vai tad Tas Kungs šos trīs ķēniņus ir aicinājis,
lai tos nodotu Moāba rokā?"
14 Tad Elīsa sacīja: "Tik tiešām, ka Tas Kungs Cebaots, kura
priekšā es stāvu, ir dzīvs! Ja man nebūtu cienījams Jošafata, Jūdas
ķēniņa, vaigs, tad es tev ne virsū skatītos, nedz tevi ievērotu!
15 Bet tagad sadabūjiet man kādu spēlētāju!" Kad šis spēlētājs pieskārās stīgām, tad Tā Kunga roka nāca pār viņu,
16 un viņš sacīja: "Tā saka Tas Kungs: rociet šai ielejā grāvi pie grāvja!
17 Jo tā saka Tas Kungs: jūs neredzēsit nedz vēju, nedz arī lietu,
bet šī ieleja tiks piepildīta ar ūdeni, ka jūs paši dzersit un jūsu
ganāmpulki, un jūsu lopi.
18 Bet tas vēl ir par maz Tam Kungam: viņš nodos arī Moābu jūsu rokā,
19 tā ka jūs ieņemsit visas stipri nocietinātās pilsētas un ikvienu
lielāku pilsētu un jūs nogāzīsit ikvienu labu augļu koku, un jūs
aizbērsit visus ūdens avotus, un jūs sabojāsit ikvienu labu tīrumu ar
akmeņiem."
20 Un patiešām: nākamā rītā, kad bija ēdamā upura nešanas laiks,
tad redzi, piepeši nāca ūdens no Edomas puses, un viss apgabals pieplūda
pilns ar ūdeni.
21 Kad viss Moābs dzirdēja, ka trīs ķēniņi nāk kalnup, lai ar
viņiem karotu, tad tie sasauca visus, kas spēj ieročus nest, un vēl
vecākus par tiem, un viņi izvietojās uz robežas.
22 Kad nākamā rītā tie agri piecēlās, un saule atspīdēja pār
ūdeņiem, tad moābiešiem no otras puses ūdeņi izskatījās sarkani kā
asinis,
23 un viņi izsaucās: "Tās ir asinis! Patiešām tie ķēniņi būs ar
zobeniem kāvušies, un tie cits citu ir nokāvuši; bet tagad pie
laupījuma, Moāb!"
24 Bet, kad tie nonāca pie Israēla nometnes, tad Israēls cēlās un
sāka Moābu kaut, tā ka tie metās bēgt viņa priekšā, un viņi ielauzās
tālāk iekšā zemē un sakāva moābiešus no jauna.
25 Un viņi pilnīgi nopostīja visas pilsētas, un ikkatrs meta savu
akmeni ikvienā labā tīrumā un tos piemētāja pilnus, un viņi aizbēra
visus ūdens avotus un nocirta visus labos kokus, līdz kamēr nekas vairs
pāri nepalika kā vien Kir-Haresetas pilsēta ar saviem stipri
nocietinātiem akmens mūriem. Kad lingotāji ap to apmetās un apmētāja to
ar akmeņiem
26 un Moābas ķēniņš redzēja, ka kauja viņam kļūst par sīvu, tad
viņš ņēma pie sevis septiņus simtus vīru, kuri atvēza zobenus, lai
izcirstos cauri pie Edomas ķēniņa, bet tas viņiem neizdevās.
27 Tad viņš ņēma savu pirmdzimto dēlu, kuram bija jāpaliek viņa
vietā par ķēniņu, un viņš to upurēja kā dedzināmo upuri uz mūra. Tad pār
Israēlu nāca tik liels sašutums, ka tie no aplenkuma atstājās un
atgriezās atpakaļ savā zemē.
4. nodaļa
1 Un kāda sieva no praviešu mācekļu sievām kliegdama lūdza Elīsu,
sacīdama: "Mans vīrs, tavs kalps, ir miris, un tu zini, ka tavs kalps
bijās To Kungu. Bet nu nāk parādu piedzinējs un grib manus divus bērnus
sev ņemt par vergiem!"
2 Un Elīsa viņai atbildēja: "Ko lai es tevis labad daru? Saki man,
kas ir tavā namā?" Un viņa atbildēja: "Tavai kalponei nav itin nekā namā
kā tikai trauks eļļas."
3 Tad viņš sacīja: "Ej un aizņemies sev traukus no citiem, no
saviem kaimiņiem, bet tikai tukšus traukus - un nelūdz to par maz.
4 Un tad ieej namā un aizslēdz durvis aiz sevis un aiz abiem saviem
dēliem, un sāc liet visos tajos traukos, un to, kas ir pilns, liec pie
malas."
5 Tad tā no viņa aizgāja un aizslēdza durvis aiz sevis un aiz
saviem dēliem; un tie viņai pienesa traukus, bet viņa pati tikai
pildīja.
6 Un, kad trauki bija pielieti pilni, tad tā sacīja savam dēlam:
"Pasniedz man vēl vienu trauku!" Bet tas viņai atbildēja: "Vairāk
neviena trauka nav." Tad eļļa apstājās plūst.
7 Un viņa aizgāja un to pateica Dieva vīram, un viņš sacīja: "Ej un
pārdod eļļu un samaksā savu parādu; no atlikuma tad pārtiec pati ar
saviem dēliem."
8 Un kādu dienu notika, ka Elīsa gāja uz Sunemu, un tur bija kāda
bagāta sieva, un tā viņu uzlūdza, ka viņš ar to ēstu mielastu. Un tā
notika: cikkārt viņš tur gāja garām, viņš tur iegriezās ēst maizi.
9 Un tā sacīja savam vīram: "Redzi, es atzīstu, ka tas ir svēts Dieva vīrs, kas pie mums še pastāvīgi iegriežas.
10 Mēs varētu viņam iekārtot mazu augštelpu ar sienām, tur tad
noliksim viņam gultu un galdu, kā arī krēslu un lukturi, lai viņam pie
mums atnākušam būtu, kur ieiet."
11 Kādu dienu, kad viņš tur ieradās, viņš iegāja šai augšējā istabā un apgūlās.
12 Un viņš sacīja savam puisim Gehazim: "Paaicini šo sunamieti!" Un viņš to pasauca, un tā ienāca pie viņa.
13 Un Elīsa sacīja kalpam: "Lūdzu, pasaki viņai: redzi, tu mūsu
labad esi tā rūpējusies; ko lai mēs tevis labad darām? Vai būtu vēlams
tevis labad iebilst kādu labu vārdu pie ķēniņa vai pie karaspēka
virspavēlnieka?" Bet viņa atbildēja: "Es dzīvoju droši savas tautas
vidū!"
14 Kad viņš vēlreiz jautāja, kas būtu viņas labā darāms, tad
Gehazis atbildēja: "Taču kaut kas, jo viņai nav dēla, un viņas vīrs ir
vecs."
15 Tad Elīsa sacīja: "Atsauc viņu šurp!" Kad viņš bija to pasaucis un viņa stāvēja durvīs,
16 tad viņš sacīja: "Nākamā gadā ap šo laiku tu apkampusi turēsi
dēlu." Bet tā sacīja: "Ak, nē, mans kungs, tu Dieva vīrs, nemaldini savu
kalponi!"
17 Un šī sieva patiesi kļuva grūta un dzemdēja dēlu tanī pašā laikā nākamajā gadā, tieši kā Elīsa viņai bija sacījis.
Apustuļu darbi 14:8-28
8 Listrā sēdēja kāds vīrs slimām kājām, tizls no mātes miesām, kas vēl nekad nebija staigājis.
9 Tas dzirdēja Pāvilu runājam. Pāvils, viņu uzlūkodams un redzēdams, ka viņam ir ticība tikt dziedinātam,
10 sacīja skaļā balsī: "Celies stāvus uz savām kājām!" Un viņš uzlēca un staigāja.
11 Kad ļaudis redzēja, ko Pāvils bija darījis, tie sāka runāt,
likaoniešu valodā sacīdami: "Dievi kļuvuši cilvēkiem līdzīgi un nokāpuši
zemē pie mums."
12 Un tie sauca Barnabu par Zevu un Pāvilu par Hermeju, tāpēc ka viņš bija runātājs.
13 Zeva priesteris, kura templis atradās ārpus pilsētas, atvedis vēršus un vainagus pie vārtiem, gribēja kopā ar ļaudīm upurēt.
14 Kad apustuļi Barnaba un Pāvils to dzirdēja, viņi saplēsa savas drēbes un ieskrēja ļaužu vidū, saukdami
15 un sacīdami: "Vīri, ko jūs darāt? Mēs arī esam tādi paši mirstīgi
cilvēki kā jūs, kas jums sludinām evaņģēliju, lai jūs no šiem
nīcīgajiem atgrieztos pie dzīvā Dieva, kas radījis debesis un zemi un
jūru un visu, kas tur iekšā;
16 kas pagājušajos laikos visām tautām ļāvis iet savus ceļus;
17 jebšu Viņš Sevi nav pametis neapliecinātu, labu darīdams, no
debess jums dodams lietu un auglīgus laikus, mūsu sirdis pildīdams ar
barību un prieku."
18 To runādami, viņi ar pūlēm savaldīja ļaudis, ka tie viņiem neupurēja.
19 Bet no Antiohijas un Ikonijas atnāca jūdi un, pierunājuši ļaudis
un apmētājuši Pāvilu akmeņiem, vilka to ārā no pilsētas, domādami, ka
viņš ir miris.
20 Kad mācekļi ap viņu bija sapulcējušies, viņš uzcēlās un iegāja pilsētā. Nākamajā dienā viņš ar Barnabu devās ceļā uz Derbi.
21 Pasludinājuši evaņģēliju šinī pilsētā un ieguvuši labu pulku mācekļu, viņi griezās atpakaļ uz Listru, Ikoniju un Antiohiju,
22 stiprinādami mācekļu dvēseles un pamācīdami palikt ticībā un ka caur daudz bēdām mums jāieiet Dieva valstībā.
23 Ikvienā draudzē viņi tiem iecēla vecajus; gavēdami un Dievu
lūgdami, viņi tos nodeva Tā Kunga ziņā, kam tie bija sākuši ticēt.
24 Pārstaigājuši Pisidiju, viņi nonāca Pamfīlijā
25 un, sludinājuši Dieva vārdu Pergā, devās lejup uz Ataliju.
26 No turienes viņi pārcēlās uz Antiohiju, kur viņi, Dieva žēlastībai uzticēti, bija sākuši darbu, ko tagad pabeiguši.
27 Tur nonākuši un sapulcējuši draudzi, tie stāstīja, ko Dievs ar
tiem bija darījis un kā Viņš pagāniem bija atvēris ticības durvis.
28 Viņi tur palika labu laiku kopā ar mācekļiem.
Psalmi 140:1-14
1 Dziedātāju vadonim. Dāvida psalms.
2 Izglāb mani, Kungs, no ļauniem cilvēkiem un pasargi mani no varas darbu darītājiem,
3 kas lolo savā sirdī ļaunu un ceļ ik dienas karu.
4 Viņi trin savu mēli kā čūskas, odžu inde un dzelonis ir zem viņu lūpām. (Sela.)
5 Pasargi mani, Kungs, no bezdievju rokām, izglāb mani no varas darbu darītājiem, kas domā sajaukt manus soļus!
6 Nekautrīgie izliek man cilpas un valgus, viņi izstiepj tīklu gar ceļa malu un izliek man slazdus. (Sela.)
7 Es saku uz To Kungu: Tu esi mans Dievs, klausies, ak, Kungs, manas sirds lūgšanas balsi!
8 Kungs, Kungs, mans varenais glābējs, Tu apsedzi man manu galvu cīņas dienā.
9 Nedod, Kungs, bezdievim, ko tas kāro, lai neizdodas viņa ļaunais nodoms! (Sela.)
10 Kad viņi paceļ galvas visapkārt ap mani, tad nelaime, par ko viņu lūpas runā, lai krīt uz viņiem pašiem!
11 Lai krīt uz viņiem kvēlojošas ogles. Lai Viņš met viņus ugunī, ūdens plūdos, ka viņi vairs neceļas!
12 Nopēlējs nepastāvēs zemes virsū, nelaimes varmāku vajās un satrieks.
13 Es zinu, ka Tas Kungs vedīs nelaimīgā lietu un izkārtos nabagam tiesu.
14 Tiešām, taisnie teiks Tavu Vārdu, sirdsšķīstie pastāvēs Tava vaiga priekšā.
Salamana pamācības 17:22
22 Priecīga sirds dziedina vainas, bet sagrauzts gars izkaltē kaulus.
www.bibele.lv
|
