Sākums
 Jaunumi
 Kalendārs
 Dievkalpojums
 Svētdarbības
 Aizlūgumi
 Draudze un aktivitātes
 Diakonijas centrs
 Vēsture un muzejs
 Galerija
 Notikumi
 Sprediķi
 Liecības
 Mēs ticam
 Mazais Katehisms
 Kristīgā mācība
 Iesvētību tālmācības
 Garīgi raksti
Aktuāli
Teoloģiski raksti
Pārdomām
 Iesakām izlasīt
 Dvēseles spogulis
 Noderīgas saites
 Pieteikumi un anketas
 Ziedojumi

 
Luterāņa pārdomas par Sola Scriptura
Aleksandrs Bite

Saskaņā ar mūsu baznīcas oficiālo mācību Bībele visā tās kopumā un atsevišķajās daļās ir uzticams un iedvesmots Trīsvienīgā Dieva vārds. Mūsu luteriskās ticības apliecības atzīst kanoniskos Vecās un Jaunās Derības Svētos Rakstus par vienīgo ticības un mācības avotu. Baznīcā nedrīkst mācīt neko, kas ir pretrunā Svētajiem Rakstiem, tāpat arī baznīcā neko, kas nebūtu pamatots Svēto Rakstu mācībā, nedrīkst ieviest kā nepieciešamu ticībai un dzīvei. Svētie Raksti ir vienīgā norma un mēraukla, pēc kuras jātiek izvērtētām visām mācībām un mācītājiem. Nedz tradīcija, nedz baznīcas autoritāte nav pārāka par Rakstu autoritāti, bet tās abas ir pakļautas Rakstu spriedumam. Svētie Raksti var kalpot par mācības mērauklu tāpēc, ka tie ir patiesi, skaidri un pietiekami, lai pildītu šādu uzdevumu (Ps. 119:105; Mt. 5:18; Jņ. 10:35; 2. Tim. 3:15–17). [1]

 Protams, Bībeles burtam un garam uzticīgie luterāņi apzinās, ka modernā Rakstu kritika ir metusi nopietnu izaicinājumu luteriskās baznīcas ticības apliecībās izteiktajai uzticības pilnajai attieksmei pret Rakstiem un akadēmiskajās aprindās vēl aizvien nereti izskan apgalvojumi, ka protestantiskajā teoloģijā vairs nav iespējams saglabāt reformācijas laikā formulēto un akceptēto teoloģijas materiālo principu Sola Scriptura (Vienīgi Raksti).

Tāpat tie apzinās arī to, ka Romas katoļu baznīcā, kurā Svētie Raksti tiek uzskatīti par vienu no trim galvenajiem ticības un mācības avotiem (iespējams, ka daudzu katoļu apziņā – pats galvenais avots) līdzās tradīcijai un pāvesta ex cathedra autoritātei, Rakstu autoritāte pēc Vatikāna II koncila ir būtiski iedragāta un ticis pavērts ceļš oficiālam Rakstu kritikas apstiprinājumam.

Vatikāna II koncila formulējums De Revelatio 3:11 skan: “Ir jātop atzītam, ka Rakstu grāmatas māca droši, uzticami un bez kļūdām to patiesību, ko Dievs ir vēlējies izteikt Svētajos Rakstos mūsu pestīšanas labad.”[2] Šis formulējums Romas katoļu teoloģijai raksturīgajā piesardzīgajā un diplomātiski akurātajā valodā signalizē par vismaz divām lietām:

1) Dievs nav Svētajos Rakstos ielicis visu patiesību, kas nepieciešama mūsu pestīšanai, bet tikai to, ko ir vēlējies ielikt, tā atstājot pārējo pestījošās patiesības daļu pāvesta, Svētās tradīcijas un, iespējams, arī citu atklāsmes avotu ziņā;

2) Svēto Rakstu vēstījuma uzticamība aprobežojas ar pestīšanas jautājumiem – ticību un morāli; pārējās vēstījuma daļas tādējādi būtu jāvērtē kritiski, jo tur atspoguļojas nepilnīgi vai pat tendenciozi Bībeles grāmatu autoru priekšstati par vēsturi un dabu, kā arī norisēm vai notikumiem, kas saistīti ar šīm jomām.[3]

Pēdējo domu ir nepieciešams komentēt īpaši: tā kā Svētie Raksti veido vienotu un organiski saistītu vēstījumu, tad praksē nav iespējams novilkt nekādu konsekventu robežu starp tām Svēto Rakstu daļām, kuras vēsta par pestīšanu, un tām, kuras skar faktus, kas ietiecas citās jomās. Kā gan varētu nošķirt Genesis vai Exodus aprakstos ģeogrāfiskos, vēsturiskos, dabaszinātniskos, kulturoloģiskos un soterioloģiskos tekstus, vai – kā nospraust šo pašu robežu Jēzus dzīves aprakstiem evaņģēlijos? Bībeles tekstos aprakstītie notikumi, kas attiecas uz kultūras, ģeogrāfijas, vēstures vai dabaszinātņu jomās, reizē taču ir arī teoloģiski un soterioloģiski notikumi, kas veido vienotu vēstījumu un galarezultātā kalpo vienam mērķim.

Protams, šādā situācijā īpaši aktuāls kļūst jautājums: vai kļūdaini saprastos vai pat nebijušu notikumu fiktīvos aprakstos var pamatot kādu adekvātu un drošu atziņu – vienalga, vai tā būtu dabaszinātniska, kulturoloģiska, politiska, vēsturiska vai teoloģiska?

Ja attiecībā uz dabaszinātnēm un vēsturi pētnieki cenšas konsekventi izvairīties no šādas nostājas[4], tad attiecībā uz teoloģiju šajā sakarā tiek sniegtas atšķirīgas atbildes. Vieni uz šo jautājumu atbild apstiprinoši: “jā”, citi – noliedzoši: “nē”.

Ja uz šo jautājumu tiek sniegta apstiprinoša atbilde – proti, ja kļūdaini saprastos notikumos vai fiktīvos notikumu aprakstos var pamatot adekvātu un drošu teoloģisku atziņu –, tad teoloģija savā veidā tiek pielīdzināta literatūras kritikas jomai. Šādā gadījumā teoloģija aiziet ceļu, kas rezultātā aizvien vairāk padara kristietību no vēsturiskas jeb konkrētos fiziski garīgos notikumos pamatotas “liecinieku” reliģijas[5] par nevēsturisku jeb mītu reliģiju, kura savos tekstos mēģina izteikt kādas tīri spirituālas idejas vai kādu transcendentālu realitāti, ko cilvēks var uztvert vienīgi ar mīta starpniecību[6].

Šī ir mūsdienās bieži sastopama pieeja, ko varētu nosaukt par postkriticisko pieeju teoloģijā, kas atšķirībā no klasiskās augstās kritikas pieejas[7] pat nemēģina konsekventi novilkt striktas robežas starp faktu un hipotētisko mītu jeb fikciju Bībeles vēstījumā, bet skata vienīgi tās tekstu un pamatā darbojas ar tā interpretāciju.[8]

Protams, teologam, kas bez atrunām pieņem Svēto Rakstu dievišķo izcelsmi un normējošo autoritāti visās mācības un dzīves jomās, šāda postmoderna attieksme pret Rakstiem pirmajā pietuvinājumā varētu šķist daudz pieņemamāka nekā klasiskā augstās kritikas pieeja.[9] Šādas postmodernas postkriticiskas pieejas pārstāvji ar it kā daudz lielāku pietāti izturas pret Bībeles tekstu un tajā ietvertās vēsts integritāti. Taču tajā pašā laikā šāda pieeja radikāli noārda kristīgai baznīcai vitāli nozīmīgu izpratni par Svētajiem Rakstiem kā reālu vēsturisku notikumu inspirētu aprakstu un kā šo vēsturisko, fizikāli garīgo notikumu jeb faktu adekvātu, Dieva iedvesmotu interpretāciju. Dīvainā kārtā sanāk tā, ka tieši akadēmiskā un ideoloģiskā strupceļā iekļuvusī klasiskā augstās kritikas metode ir tuvāka kristietības vēsturiskajai izpratnei nekā mitoloģizētājs postkriticisms.

Konsekvents Bībeles kriticisma pārstāvis, kādu nemaz nav bijis tik daudz, un pilnīgai Bībeles inspirācijai uzticīgs teologs visticamāk būs vienisprātis par šādu tēzi: kļūdaini saprastu notikumu interpretācijās vai fiktīvos notikumu aprakstos nevar pamatot adekvātu un drošu teoloģisku atziņu, jo šādi radušos tekstus nevar uzskatīt par Dievatklāsmi šī vārda striktajā nozīmē. Protams, konsekvents vēsturiskā kriticisma skolas pārstāvis uzskatīs, ka Bībeles teksts šo patiesības testu neiztur, bet pilnīgai Bībeles inspirācijai uzticīgs teologs būs pārliecināts, ka iztur.

Luteriskajām ticības apliecībām uzticīga teoloģija aizstāv arī Bībeles dievišķo inspirāciju un nemaldīgumu. Luteriskās ticības tēvi to ir pieņēmuši kā pašsaprotamu un savās ticības apliecībās nav daudz darbojušies ar šī jautājuma problematizēšanu un detalizētu izskatīšanu. Taču šādai pieejai par pamatu nebija kāda nevainīga vienkāršība vai akadēmisks naivums.

Sākot jau ar agrīno reformācijas laiku luteriskie teologi bija iesaistīti izvērstā polemikā par Svētajiem Rakstiem un to autoritāti. Šī polemika notika galvenokārt divos virzienos: 1) reformācijas laika spirituālisti jeb, kā viņus tolaik sauca, entuziasti līdzīgi saviem mūsdienu pēctečiem nošķīra “īsto”, “iekšējo” Dieva vārdu no Svēto Rakstu vārdiem jeb, kā viņi to sauca, “burta”; 2) tālaika Romas teologi, tāpat kā mūsdienu “kvazikonservatīvie” teologi, dažādos veidos paaugstināja baznīcas autoritāti uz Svēto Rakstu autoritātes rēķina.

Šeit mēs nevaram apskatīt šo polemiku sīkāk, atzīmēsim tikai, ka šajā cīņā par Svēto Rakstu augstāko autoritāti reformācijas laikā baznīcā tika rūpīgi apskatīti jautājumi, kas saistīti ar inspirāciju, Svēto Rakstu teksta izveidošanos un kanonu.[10] Katrā ziņā jau tolaik tā bija cīņa starp baznīcu, kas vēlējās palikt pakļauta Rakstu autoritātei, un baznīcu, kas dažādu iemeslu dēļ vēlējās raisīties vaļā no šīs pakļautības.

Kas ļāva tālaika luteriskajai baznīcai ar neievainotu sirdsapziņu palikt pie senbaznīcas skaidrā un vienkāršā skatījuma uz Rakstiem un to absolūto autoritāti? Mūsu luteriskās baznīcas tēviem viņu ārkārtīgi dziļajās un rūpīgajās Rakstu studijās tāpat kā mums nācās sastapties ar grūti saprotamajām un it kā acīmredzami pretrunīgajām Bībeles teksta vietām un dažādiem teksta variantiem. Turklāt tālaika teologiem daudz tuvāka un saprotamāka nekā mums bija Bībeles tekstu tālāka nodošana pārrakstot – visas iespējamās pārrakstīšanas neprecizitātes, atšķirības, emendācijas, jo iespiedmašīna bija izgudrota tikai nesen, tekstu pārrakstīšana ar roku visiem vēl bija labā atmiņā un darbs ar tekstiem, kas bija pārrakstīti ar roku, bija šo ļaužu ikdiena. Tomēr tas neiedragāja viņu uzticību tekstam.

Šķiet, ka atbilde uz šo jautājumu – kas ļāva tālaika luteriskajai baznīcai ar neievainotu sirdsapziņu palikt pie senbaznīcas skaidrā un vienkāršā skatījuma uz Rakstiem un to absolūto autoritāti? – slēpjas dažos ļoti svarīgos hermeneitiskos principos, kurus ievēroja šie evaņģēliskie teologi; jāatzīmē, ka šie principi nav novecojuši tiem senajiem laikiem līdzi, bet ir dzīvi un var izrādīties ļoti nozīmīgi arī šodienas teologam.

Pirmais fundamentālais hermeneitiskais princips, kas būtu šeit pieminams, ir jau iepriekš pieminētā inkarnatīvā izpratne par Rakstiem. Otrais fundamentālais princips izriet no pirmā, un tas ir analogia fidei jeb ticības analoģijas princips, kas citiem vārdiem būtu izsakāms: Scriptura sacra sui ipsius interpres (Svētie Raksti skaidro paši sevi).

I. Inkarnatīvā izpratne par Rakstiem

Šo izpratni, šķiet, vislabāk varētu skaidrot ar divām Lutera latīniski izteiktām tēzēm: 1) “Re igitur non cognita, impossible est, ut verba possint recte intelligi[11] un: 2) “Scripura Sacra est Deus incarnatus”.[12]

Šāda inkarnatīvā izpratne pamatojas visai kristietībai fundamentālā atziņā, ka Dievs ir pestījoši darbojies caur īpašiem vēsturiskiem notikumiem (faktiem un vārdiem), dāvādams grēku piedošanu, ticību un mūžīgo dzīvību, un šie notikumi ir aprakstīti Svētajos Rakstos (kā naratīvi un runas). Turklāt, Svētie Raksti mūs nevis vienkārši vairāk vai mazāk detalizēti informē par šiem notikumiem, bet arī sniedz mums šo notikumu būtību jeb paša Dieva darbu.

Šī fundamentālā atziņa ir pilnīgā saskaņā arī ar pašu Svēto Rakstu sarakstītāju vērtējumu savam sludināšanas darbam, un – kas mūs Svēto Rakstu sakarā varētu interesēt īpaši – tieši savam rakstiskās sludināšanas darbam.

Apustulis Jānis savā vēstulē raksta: “Kas no sākuma bija, ko esam dzirdējuši, ko savām acīm esam redzējuši, ko esam skatījuši un mūsu rokas ir aptaustījušas, dzīvības vārdu – dzīvība ir parādījusies, mēs esam redzējuši un apliecinām un pasludinām jums mūžīgo dzīvību, kas bija pie Tēva un mums ir parādījusies, – ko esam redzējuši un dzirdējuši, to pasludinām arī jums, lai arī jums būtu sadraudzība ar mums. Un mūsu sadraudzība ir ar Tēvu un Viņa Dēlu Jēzu Kristu.”[13]

Tātad apustulis, īpaši uzsvērdams savu aculiecinieka statusu, rakstiski nodod saviem lasītājiem materiālas dabas notikumus (redzamus, dzirdamus, taustāmus) un adekvātu izpratni par tiem. Turklāt ar šo rakstisko komunikāciju, kurai jātiek saņemtai ticībā, tiek veidota sadraudzība (koinwniva) jeb līdzdaļa pie dievišķajām lietām.[14]

Šī izpratne nāk no paša Kristus vārdiem un mācības – gan Viņa vārdi, gan Viņa darbi, ietverti citu rakstītos vai citu sacītos vārdos, ir dzīvdarošais Evaņģēlijs, kas veic pestījošo Dieva darbu pie cilvēkiem.

Par Saviem vārdiem Jēzus saka: “Vārdi, ko Es jums runāju, ir gars un dzīvība” (Jņ. 6:63), bet tas tā var būt tādēļ, ka Jēzus vārdi ir Tēva darbi mūsu pestīšanas labā (Jņ. 14:10: “Vārdus, ko Es jums saku, Es nerunāju no Sevis; bet Tēvs, kas pastāvīgi ir Manī, dara Savus darbus.”). Šos pašus vārdus, caur kuriem darbojas Tēvs, Jēzus ir iedevis saviem mācekļiem (Jņ. 17:8: “Tos vārdus, ko Tu Man devi, Es esmu devis viņiem”), un šie vārdi arī Jēzus mācekļu un mācekļu mācekļu mutēs būs spēkpilni un dzīvdaroši visos laikos (Jņ. 17:17–21). Jēzus darbi dara to pašu, ko Viņa vārdi – rada ticību un dāvā patieso dzīvību (Jņ. 10:38: “Ja Man neticat, ticiet vismaz šiem darbiem, lai jūs saprastu un zinātu, ka Manī ir Tēvs un Es Tēvā.”).

Bet tagad atgriezīsimies pie jau pieminētās Lutera inkarnatīvās izpratnes par Rakstiem. Pirmā Lutera tēze tātad skan: “Re igitur non cognita, impossible est, ut verba possint recte intelligi.[15] Tādējādi vispirms ir jāsaprot lietas, par kurām vēsta vārdi. Kā tas notiek? Protams, mēs nevaram nonākt pie Bībelē aprakstītajiem notikumiem vai faktiem nepieciešamajā rakursā bez paša Bībeles teksta (pat, ja par šiem notikumiem vai faktiem vēsta kādi ārpusbibliski avoti), tāpēc pirmajā pietuvinājumā tieši teksts mūs ved vajadzīgajā veidā pie notikuma, kas caur šo tekstu iegūst konkrētas aprises. Tādējādi veidojas dinamiska mijiedarbība, kurā notikums un teksts paskaidro viens otru aizvien dziļāk, līdz tie abi – gan notikums, gan teksts – iegūst maksimāli iespējamo skaidrību konkrētajā gadījumā.

Protams, šajā procesā iesaistīti arī citi komponenti: pats pētnieks ar savu pieredzi un inteliģenci, citu ticīgo jeb baznīcas pieredze, vēstures, kultūras un citi konteksti un visvairāk – arī citi Bībeles teksti un konteksti.

Taču šāda hermeneitiska mijiedarbība var būt produktīva tikai ar noteikumu, ja abi – gan notikums, gan apraksts – ir īsti un reāli. Nav iespējams radīt realitātei tāpatīgu nebijuša notikuma aprakstu, tāpat kā nav arī iespējams rekonstruēt reālu notikumu pēc sagrozīta apraksta vai stāsta. Tādēļ Kristīgās baznīcas teoloģija nav iespējama bez vienkāršās aksiomas, ka Bībele ir patiesi apraksti par reāliem notikumiem (vienalga, vai tie būtu faktoloģiski vai verbāli notikumi). Citiem vārdiem sakot, šī aksioma paredz Svētajos Rakstos konsekventu Dieva iedvestu un veidotu tāpatību starp re jeb lietu un verba jeb tekstu.

Ja šī aksioma nav ņemta par pamatu teoloģijai, tad tās secinājumi neizbēgami būs mitoloģiski, nevis inkarnatīvi. Negatīvās sekas šādai mitoloģiskai pieejai nav īsti pārredzamas, jo tā ieved teoloģizēšanu privātas vai kolektīvas fantāzijas un ideoloģiskas konjunktūras gultnē.

Notikuma un notikuma apraksta tāpatība, kas attiecināma uz Bībeles tekstu, ved taisnā ceļā pie otras Lutera tēzes: “Scripura Sacra est Deus incarnatus.[16] Lutera kristocentriskā Rakstu izpratne ir pamatota tāpatīgā svētvēstures jeb Bībeles notikumu kristocentriskumā. Šie kristocentriskie Bībeles notikumi ir inkarnatīvi, proti, tie ir vērsti uz Dieva Dēla iemiesošanos un iemiesotā jeb Vienpiedzimušā Dieva[17] darbiem un vārdiem. Šo notikumu apraksts jeb Svētie Raksti vēstī un garīgā veidā sniedz lasītājam šos darbus un vārdus, tā veidojot lasītāja vai klausītāja sadraudzību (koinwniva) jeb līdzdaļu pie Iemiesotā Dieva un Viņa iemiesošanās augļa – mūžīgās svētlaimes. Tādējādi mums adresētie Svētie Raksti var pavisam noteikti tikt saukti par Deus incarnatus; šādā veidā Rakstos Viņš, Iemiesotais, mums tiek sniegts.

Šo Svēto Rakstu teksta augsto uzticamību un tāpatību svētvēstures notikumiem nemaz nevar tik viegli iznīcināt. To nespēj būtiski ietekmēt tekstuālās atšķirības manuskriptos, jo šīs atšķirības neatspoguļo kādas diverģentas idejas un strāvojumus agrīnajā kristietībā, bet godprātīgus pārrakstītāju un iespējamo redaktoru centienus pēc iespējas labāk tekstuāli atveidot faktus un vārdus konspektīvajā rakstītā teksta formātā.

Vēl vairāk – baznīcas gadsimtiem ilgā pieredze liecina, ka Svēto Rakstu teksta augsto uzticamību un iedarbīgo tāpatību svētvēstures notikumiem nevar būtiski negatīvi ietekmēt pat viduvēji tulkojumi citās valodās. Kaut gan vārdu semantiskie lauki dažādās valodās ir visai atšķirīgi un katrā konkrētā tulkojuma valodā var pat vispār nebūt kādu atsevišķu jēdzienu vai apzīmējumu, tulkotā Bībeles teksta tāpatīgums svētvēstures notikumiem netiek ar to iedragāts. Arī tulkotais vai nepilnīgais vārds arvien vēl ir žēlastības līdzeklis, kas rada, uztur un piepilda ticību tā notikuma spēkā, kuru tas ataino.

Lai gan sacītais varētu šķist triviāls, taču praksē visbiežāk nākas sastapties tieši ar tādu situāciju, kad teologi, arī tā sauktie konservatīvie teologi, aizmirst, ka viņiem nav darīšana tikai ar tekstu vien, bet – un tas ir daudz nopietnāk! – ar reālu notikumu, ko šis teksts nes. Aizmirsdami uz tekstu skatīties inkarnatīvi, tie darbojas ar to kā ar tekstu vien – gramatiski, idejiski, simboliski, asociatīvi, psiholoģiski, alegoriski, fantastiski vai kā citādi – , proti, kā ar tādu tekstu, kas eksistē vienīgi tīrā teksta telpā un dimensijā; bet “tīrā teksta telpā” eksistē tikai mīti. Rezultātā teksts paliek nesaprasts un nepilda savu inkarnatīvo funkciju – neveido līdzdaļu pie iemiesotā Vārda un Viņa augļiem.

II. Analogia fidei (ticības analoģija) un Scriptura sacra sui ipsius interpres (Svētie Raksti skaidro paši sevi)

Svēto Rakstu teksta uzticamības “nenogremdējamība” īstenojas mūsu apziņā vienīgi tad, kad nopietni ņemam vērā Bībeles tekstu integritāti jeb ciešo saistību, nedalāmību un veselumu. Protams, tas attiecas arī uz notikumiem un faktiem, kurus šie teksti ietver.

Svēto Rakstu integritāte izpaužas tādējādi, ka viss teksta kopums izsaka vienotu vēsti, bet katrs atsevišķais teksts – kādu šīs vēsts aspektu. Turklāt šī vienotā vēsts un tās aspekti dažādos rakursos atkārtojas vairākkārt. Tas veido tekstuālo “buferi” jeb rezervi, kas ļauj koriģēt vai kompensēt kādus citādi grūti saprotamus vai neadekvāti iztulkotus tekstus.

Šādu fenomenu būs pieredzējis katrs teologs, ka, salīdzinot kādu tulkojuma teksta fragmentu ar oriģinālvalodas tekstu, atklājas kādas tulkojuma kļūdas, kas neļauj adekvāti uztvert patieso teksta fragmenta nozīmi vai uzspiež tam pat pilnīgi pretēju nozīmi. Tomēr tikai retos gadījumos teologs šāda "atklājuma" rezultātā būs uzzinājis ko patiešām būtiski jaunu un līdz šim nezināmu. Parasti šādos gadījumos tiek konstatēts, ka "jaunatklātais" teksta fragments tagad vienkārši labāk saskaņojas ar citām Rakstu liecībām par šo tēmu.

Turklāt reizēm notiek tā, ka oriģinālvalodas tekstā apstiprinās viņa intuitīvās nojausmas vai pat pārliecība par to, kādai jābūt konkrētā teksta fragmenta jēgai pat tad, kad teksta patieso jēgu aizsedz neprecīzs tulkojums. Tomēr dīvainā kārtā viņa patiesā intuīcija vai pārliecība par teksta fragmenta jēgu ir radusies, lasot šo pašu neprecīzo tulkojuma izdevumu, tikai citās – adekvāti atveidotās – vietās.

Šādu izpratni – saprast un skaidrot katru atsevišķu vietu saskanīgi ar visa pārējā kopuma izpratni – teoloģiskā valodā sauc par analogia fidei (ticības analoģiju). Šāda hermeneitiska pieeja bija pazīstama jau baznīctēvu laikmetā – Tertuliāns aptuveni 208. g. lieto šo terminu savā darbā de modestitas, viii, bet īpašu nozīmi tas iegūst Svētā Augustīna teoloģijā (De Doctrina Christiana, iii.2).

Jau agrīnie baznīcas teologi redzēja šādas hermeneitikas aizsākumus apustuļa Pāvila sacītajā: “..lai tās, ja tās ir pravieša spējas, izpaužas saskaņā ar “ticības mēru” [burt. ticības analoģiju][18] ” (Rm. 12:6). – Tātad arī brīvai, Gara vadītai pravietiskai sludināšanai, pēc apustuļa sacītā, bija jānotiek saskaņā ar visu atklāto mācības kopumu un tā nedrīkstēja iziet ārpus mācības kopuma nospraustajām robežām.

Reformācijas laikā, kad notika atgriešanās no sholastikas pie bibliskas teoloģijas, no jauna aktuāls kļuva arī ticības analoģijas princips Rakstu saprašanā un skaidrošanā. 1567. gadā tika izdota pirmā evaņģēliskās hermeneitikas grāmata Clavis Scripturae. Tās autors horvātu izcelsmes luterānis Matiass Flācijs ticības analoģiju aprakstīja šādi:

“Katra Svēto Rakstu izpratne un katrs skaidrojums ir vērsts uz to, lai tas būtu saskaņā ar ticību. Šī ir skaidrās ticības norma vai robežas, lai nekas mūs nevarētu izgrūst cauri žogam bezdibenī, vai tā būtu vētra no ārpuses vai uzbrukums no iekšpuses (Rm. 12:6). Jo visam, kas tiek sacīts Rakstu sakarā vai pamatojoties Rakstos, ir jābūt saskaņā ar visu to, ko deklarē katehisms vai kas ir izteikts ticības artikulos.” [19]

Izpratne par ticības analoģiju kā principu Rakstu izpratnē ir veidojusies ciešā vienotībā ar kādu citu mazliet atšķirīgu principu, ko īpaši augstu vērtēja Luters, bet viskonsekventāk savā teoloģijā īstenoja Mārtiņš Hemnics – Scriptura sacra sui ipsius interpres (Svētie Raksti skaidro paši sevi). Šis princips paredz, ka mazāk skaidro Rakstu vietu pareizā izpratne jārod no citām skaidrām Rakstu vietām, kas attiecas uz to pašu tēmu. Protams, šis princips, ka Svētie Raksti skaidro paši sevi, tālākā konsekvencē neizbēgami izveidojas par ticības analoģijas principu, ja tiek apzinātas visas Rakstu vietas par galvenajiem ticības jautājumiem un izdarīti apkopojoši secinājumi.

Šoreiz ārpus uzmanības loka palikuši pārējie svarīgie principi, kas saistīti ar luterisko izpratni par Rakstiem. Abi fundamentālie principi, kas tika īsi apskatīti šajā rakstā, ir apskatīti ar mērķi dot kaut vai dažas ierosmes pārdomām par labi zināmām lietām un pamudināt droši paļauties uz Svēto Rakstu liecībām. Uz Svēto Rakstu drošā pamata savu mācību balstīja mūsu ticības tēvi  – tikai Svētie Raksti (sola Scriptura) bija viņu ticības avots un mēraukla.

Apzinoties savu atbildību Dieva priekšā, tēvi svinīgi apliecina savu ticību mums arī šodien: “Tādēļ mēs Dieva vaiga un visas kristietības priekšā, pašlaik dzī­vojošajiem un tiem, kuri nāks pēc mums, gribam svinīgi apliecināt, ka šis paziņojums visos minētajos un izskaidrotajos strīdīgajos artikulos – un nekas cits – ir mūsu ticība, mācība un apliecība, kurā mēs Dieva žēlastības dēļ gribam drošu sirdi stāties Jēzus Kristus soģa krēsla priekšā, tāpat arī [gribam svinīgi apliecināt, ka] nerakstīsim un nerunāsim neko tādu, kas būtu pretrunā šim paziņojumam – ne slepeni, ne atklāti, bet gan ar Dieva žēlastību domājam pie tā pa­likt.”[20] Viņi varēja tā sacīt tikai tādēļ, ka droši zināja, ka nav mācījuši un ticējuši neko citu kā vienīgi to, ko māca Rakstu vārds, kas nāk no Dieva un vieno ar Dievu caur Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, kurš šajā Rakstu vārdā mums dots. Turklāt viņi zināja, ka ārpus šī vārda Viņš nav nekur citur satverams.

Ar šādu Rakstos pamatotu ticību un apliecinājumu mūsu tēvi bija gatavi stāties Dieva tiesas priekšā. Vai arī mēs, kas saucamies par viņu mantiniekiem, esam gatavi stāties Dieva pastarās tiesas priekšā ar to, ko mācām un apliecinām? Vai arī mūsu ticībai un apliecinājumam ir tas pats drošais un uzticamais Svēto Rakstu pamats? Tikai tad, ja mums ir tā pati vienīgi Rakstos (sola Scriptura) pamatotā ticība un mācība, kas viņiem, tad mums būs arī vienīgi Rakstos apsolītā godība un svētlaime, ko viņi jau sasnieguši; šīs abas daļas ir kopā – otrā bez pirmās nav iemantojama.

Soli Deo Gloria!

[1] “Mēs ticam, mācām un apliecinām, ka vienīgā norma un mērauk­la, pēc kuras jāizvērtē un jāiztiesā visas mācības, kā arī mācītāji, ir tikai un vienīgi Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu raksti, gluži kā ir rakstīts: "Tavs vārds ir manu kāju spīdeklis un gaišums uz ma­niem ceļiem." (Ps. 119:105) Tāpat Sv. Pāvils saka: "Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!" (Gal. 1:8)

Bet pārējie senāko un jaunāko laiku mācītāju raksti, lai arī kas tos būtu sarakstījis, nav uzskatāmi par līdzvērtīgiem Svētajiem Rakstiem; bet gan visi šie raksti ir pakārtojami Svētajiem Rakstiem, un tie nav jāņem vērā citādi kā vien kā liecības, kas norāda uz to, kādā veidā un kurās vietās pēcapustuļu laikā ir tikusi patiesi saglabāta praviešu un apustuļu mācība.” (Konkordijas Formula, Epitome, Par vispārējo izpratni, likumu un normu, 1, 2)

“Pirmkārt, mēs pieņemam un apliecinām Vecās un Jaunās Derības praviešu un apustuļu Rakstus kā skaidru, šķīstu Israēla avotu, kas ir vienīgā, patiesā mēraukla, pēc kuras izvērtējami un iztiesāja­mi visi skolotāji un visas mācības.” (Konkodijas Formula. Pamatdeklarācija. Par vispārējo izpratni.. etc., 3)

[2] "The books of Scripture must be acknowledged as teaching firmly, faithfully, and without error that truth which God wanted to put into the sacred writings for the sake of our salvation" (De Rev. 3:11).

“Since the early 1960s a number of scholars, including Roman Catholics and evangelical Protestants, have begun to argue that the Bible is infallible for matters of faith and practice. It is not, however, infallible for matters that touch on science and history. The final version of the statement on Scripture [Dei Verbum] drawn up by Vatican II especially limits the Bible’s inerrancy to “salvation” truths. (Walter M. Abbott, ed., The Documents of Vatican II (New York: Guild Press, 1966), p. 119, n. 31. In a first draft schema drawn up for Vatican II, a full-orbed doctrine of biblical inerrancy was initially proposed: “By the ancient and constant faith of the Church we are taught that it is absolutely wrong to concede that a sacred writer has erred, since divine inspiration by its very nature excludes and rejects every error in every field, religious or profane. This necessarily follows because God, the supreme truth, can be the author of no error whatever.” This statement was rejected by Vatican II even though it reflected the earlier position of the Roman Catholic Church quite accurately.” (John D. Woodbridge, Recent Interpretations of Biblical Authority Part 3: Does the Bible Teach Science?, BSac—V142 #567—Jul 85—195.)

[3] Uzreiz pēc Vaticanum II šī pieeja pilnīgi atklāti tiek pausta daudzos Romas baznīcas teologu tekstos. Piemēram, var citēt populāro Romas katoļu baznīcas izdoto Hieronīma komentāru: “To illustrate, the first creation story in Gn may be said to have as its message that all the order and goodness in heaven and earth come from God. In order to communicate this message, the sacred writer used statements embodying his own view of the physical world—e.g., his statement on the existence of the firmament. These instrumental statements are not true, but they do enable the writer to communicate God’s true message to the salvation community. Likewise, the contradictory details in the account of Noah’s flood are on the order of instrumental statements and do not disturb the delivery of the salvific message of the justice and the mercy of God. The same thing may be said of many historical statements in the Bible that do not agree with what we know from other sources.” (The Jerome Biblical Commentary, Genesis, 85.)

[4] Lai gan praksē nav iespējams pilnīgi izvairīties no pārpratumiem vai pat mitoloģijas arī šajās it kā eksaktajās jomās, tomēr parasti tikai radikālās totalitārās ideoloģijās pārpratumi un mīti ir tikuši uzturēti apzināti un mērķtiecīgi.

[5] Lk. 1:1–2; Jņ. 19:34; 21:24; 2. Pēt. 1:16–19; 1. Jņ. 1:1u.trpm.

[6]Pašu Bībeles tekstu autoru pieeja gan tiek pieteikta kā pilnīgi atšķirīga: Ouj ga;r sesofismevnoi" muvqoi" ejxakolouqhvsante" ejgnwrivsamen uJmi`n th;n tou` kurivou hJmw`n  jIhsou` Cristou` duvnamin kai; parousivan ajll’ ejpovptai genhqevnte" th`" ejkeivnou megaleiovthto". (2. Pēt. 1:16; sk. arī 1. Tim. 1:4, 4:7; 2. Tim. 4:4; Tit. 1:14) Šie teksti uzskatāmi parāda skaidru šīs dilemmas apzināšanos jau apustuliskajā laikmetā un jebkāda kompromisa neiespējamību starp klasiskās kristietības vēsturisko epistemoloģiju un citu reliģiju vidū izplatīto mitoloģisko reliģijas epistemoloģiju Kristietība ir inkarnatīva, un arī tās teksti ir inkarnatīvi, – tā vēstī pasaulei dievišķo realitāti inkarnatīvi, nevis spekulatīvi mitoloģiski.

[7] Augstās kritikas pieeja apšaubīja Bībeles tekstos aprakstīto faktu uzticamību un mēģināja restaurēt šos faktus ar savām specifiskajām metodēm, izdarot atbilstošus teoloģiskus secinājumus.

[8] Šāda pieeja kļuvusi populāra lielākajā daļā tā saukto liberālo baznīcu un skolu; pie klasiskās augstās kritikas metodes un intences “noskaidrot, kā tas bija patiesībā” un “kas to ir uzrakstījis” daudzmaz turas, kā šķiet, vienīgi Vācijā.

[9] Šajā sakarā atceros kādu notikumu no savām studijām Teoloģijas fakultātē. Kāds emigrācijas baznīcas teologs savā lekcijā ar lielu entuziasmu un uzsvaru vairākkārtīgi atkārtoja apmēram šādu frāzi: “Mums, kristiešiem, ir šāds kods: Kristus ir augšāmcēlies! Šāda ticība ir baznīcas pamats, un nemaz nav tik svarīgi, vai Kristus augšāmcelšanās ir notikusi vai ne, galvenais, ka mūsu sirdī ir šāda ticība: Kristus ir augšāmcēlies!” Viņam droši vien šķita, ka šādi viņš ir veiksmīgi atradis miera izlīgumu starp Kristus augšāmcelšanās vēsturiskā fakta noliegumu un baznīcas ticības kontinuitāti.

[10] Šķiet, labākais piemērs tam ir Mārtiņa Hemnica Examen concilii Tridendini.

[11] “Ja nav izzināta lieta, tad nav iespējams pareizi saprast vārdus.” (WA, 42, 195, 3 u.trpm.)

[12] “Svētie Raksti ir iemiesotais Dievs.” Citēts pēc: Millers, Dž.T. Kristīgā dogmatika. – Rīga: LMF/SR, 1999. – 119. lpp.

[13] 1. Jņ. 1:1–3; sk. arī Jņ. 20:30–31: “Vēl daudz citu zīmju Jēzus darīja Savu mācekļu priekšā, kas nav aprakstītas šinī grāmatā.Bet šīs ir rakstītas, lai jūs ticētu, ka Jēzus ir Kristus, Dieva Dēls, un lai jūs, pie ticības nākuši, dzīvību iegūtu Viņa Vārdā.”

[14] Par šo koinwniva, kas dota caur apsolījuma vārdu, raksta arī 2. Pēt. 1:3–4: “Mums jau Viņa dievišķais spēks ir dāvinājis visu, kas vajadzīgs dzīvībai un dievbijībai Tā atziņā, kas mūs ir aicinājis ar Savu godību un spēku. Ar to Viņš mums ir dāvinājis ļoti lielus un dārgus apsolījumus, lai jums ar tiem būtu daļa pie dievišķas dabas.” (di’ w|n ta; tivmia kai; mevgista hJmi`n ejpaggevlmata dedwvrhtai, i{na dia; touvtwn gevnhsqe qeiva" koinwnoi; fuvsew".) Arī Pāvils izsaka to pašu domu Rm. 1:16: “[Evaņģēlijs] ir Dieva spēks par pestīšanu ikvienam, kas tic.”

[15] “Ja nav izzināta lieta, tad nav iespējams pareizi saprast vārdus.” WA, 42, 195, 3 u.trpm.

[16] “Svētie Raksti ir iemiesotais Dievs.” Citēts pēc: Millers, Dž.T. Kristīgā dogmatika. – Rīga, LMF/SR, 1999., 119. lpp.

[17] monogenh;" qeo;", Jņ. 1:18.

[18] ajnalogivan th`" pivstew".

[19] Citēts no Daniel Fuller, Biblical Theology and the Analogy of Faith. In: Unity and Diversity in New Testament Theology: Essays in Honor of George E. Ladd (ed. Robert A. Guelich; Grand Rapids: Eerdmans, 1978), p.13.

[20] Konkordijas Formula, XII, 40.

(Pārpublicēts no Biķeru draudzes mājaslapas - http://www.bikerudraudze.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=87:lutera-prdomas-par-sola-scriptura&catid=44:raksts&Itemid=67)


 
 Iesūtīts: 2010.09.19 12:50
 Liepājas Lutera draudze
Rekvizīti:

Liepājas Lutera evaņģēliski luteriskā draudze

Reģ. Nr. LV90000100405

Fakt. adr.: Liepāja, Jelgavas 58, LV – 3401

A/S SEB banka, kods: UNLALV2X

Konts: LV52 UNLA 0012 0007 0193 5

 Ziedojumi

Lai tuvākā nākotnē varētu atjaunot un sakārtot Liepājas Lutera baznīcu kā dievnamu un Latvijas arhitektūras pieminekli ir aicināts ikviens labas gribas cilvēks ziedot un atbalstīt šo ieceri ieskaitot "Liepājas Lutera baznīcas atjaunošanas fondā" savu ziedojumu.

nodibinājums
"Liepājas Lutera baznīcas atjaunošanas fonds"
VRN 40008239998
Jelgavas iela 58, Liepāja, LV3401
Konts
LV83 UNLA 0050 0236 3204 9
SEB banka, UNLALV2X

 Kontakti
 Draudzes mācītājs
 Raitis Šēners

 

.

 Trešdienās 16:00 – 18:00

 Ceturtdienās
 16:00 – 18:30

 Mob. tālr. 26417168

 e-pasts: 
 raitissheners@inbox.lv

          ~~~

 Draudzes priekšnieks
 Uģis Deķeris

 Ceturtdienās
 16:00 – 18:30

 Mob. tālr. 26324444

 e-pasts:
 ugis.dekeris@gmail.com

          ~~~

 Draudzes priekšnieka
 vietnieks Edgars Ķeris

 Svētdienās pēc
 dievkalpojuma

 Mob. tālr. 28663022

           ~~~

 Draudzes lietvede-
 sekretāre Austra Vītola:

 Trešdienās 15:00 – 18:00

 Ceturtdienās
 15:00 – 18:00

 Svētdienās pēc
 dievkalpojuma

 Mob. tālr. 26668050
 

           ~~~

 Draudzes e-pasts:
 lutersliepaja@inbox.lv

 Draudzes aktivitātes
 BAZNĪCĀ

 (Jelgavas ielā 62)

 Dievkalpojums ar
 sakramentu

 Svētdienās 11:00

 Lūgšanu stunda
 
(mazajā zālē)

 Otrdienās 18:00

 Grāmatu galds

 Pēc iepriekšējas vienošanās

 DRAUDZES NAMĀ

 (Jelgavas ielā 58)

 Svētdienas skola 

 Svētdienās 11:00

 No 1.jūnija līdz Pļaujas svētkiem svētdienas skola nenotiek

 Jautājumu un atbilžu
 pēcpusdiena

ziemas mēnešos

 Mēneša 3. svētdienā
 pēc dievkalpojuma

 12:30

 Kora mēģinājumi

Trešdienās 18:00

(draudzes namā)

Svētdienās 10:00 

(baznīcā)

Iesvētes mācības 

‌Iesvētes mācību kursi notiek
trīs reizes gadā

Trešdienās 18:00

 Bībeles studijas

ziemas mēnešos

 Ceturtdienās 18:00

 Bibliotēka

 Pēc iepriekšējas vienošanās

 Dāmu komitejas
 sanāksme

 Mēneša pirmajā
 otrdienā 17:00

 Padomes sēdes

 Divas reizes gadā
 pēc iepriekšējas vienošanās

‌Valdes sēdes
‌Vienu reizi ceturksnī
‌pēc iepriekšējas vienošanās

 Drēbju kamera

 Trešdienās un
 ceturtdienās
 15:00-18:00

           ~~~

 Draudzes mājas lapas
 administratoru e-pasti:

  lutera_draudze@inbox.lv

Copyright 2010; Created by MB Studija »